Apģērbs
un rotaslietas
Ikvienam ir nepieciešamas drēbes, taču mums tās nozīmē daudz vairāk nekā tikai aizsardzību no dažādiem laikapstākļiem – karstuma, aukstuma, lietus un sniega. Tas ir veids, kā mēs sevi izpaužam un pavēstām pasaulei stāstu par sevi. Un kurš gan sevi nav iepriecienājis ar kādu jaunu kleitu vai kreklu, it īpaši, ja lieliska dizaina sezonas apģērbu var iegādāties pavisam lēti? Diemžēl jaunā kleita vai lētais krekls var izrādīties daudz dārgāks, nekā šķita sākumā, ja veikala cenai pieskaita visas ar ražošanu saistītās vides un sociālās izmaksas. Piemēram, viena kokvilnas t-krekla ražošana prasa 2700 litru ūdens, un visi sintētisko materiālu apģērbi lietošanas un mazgāšanas procesā gaisā un ūdenī atstāj mikroplastmasas piesārņojumu. Savukārt Āzijas valstīs apģērbu ražošanas nozarē vidējais atalgojums ir tikai aptuveni 170 EUR mēnesī.
Mūsdienās mode mainās zibenīgi, liekot pirkt jaunu apģērbu katru sezonu, un izpārdošanas vilina piepildīt drēbju skapi līdz brīdim, kad saproti, ka atkal nav, ko vilkt mugurā. Turklāt daļa apģērbu pēc dažām mazgāšanas reizēm maina formu vai krāsu. Tāpēc pirmais solis videi draudzīgas garderobes veidošanā ir pirkt mazāk, bet kvalitatīvas drēbes – tās var būt arī lietotas, tātad jau izturējušas valkāšanas pieredzi un atrastas vai nu lietotu apģērbu veikalos, pārdošanas lietotnēs vai apmainoties ar apģērbu radu vai draugu lokā.
Plašāk par modes industrijas ietekmi uz vidi, sākot no izejvielu iegūšanas, dizaina veidošanas un ražošanas līdz patēriņa un pēcpatēriņa posmiem, skaties video no 2020.gada kampaņas “Atmasko t-kreklu”.
2013. gadā Bangladešā Rana Plazā sabruka apģērbu ražošanas fabrika un gāja bojā vairāk nekā 1000 cilvēki, tika ievainoti 2500. Šajā fabrikā tika ražots apģērbs tādiem zīmoliem kā Benetton, Primark, Walmart, Mango un citiem. Pēc šīs traģēdijas vairāk nekā 200 apģērbu zīmoli visā pasaulē parakstīja apņemšanos uzlabot Bangladešas apģērbu industrijas un tās strādnieku stāvokli. 2021. gada augustā šī apņemšanās tika atjaunota un papildināta.
Kapsulas garderobe
Kapsulas garderobe nozīmē, ka tajā ir daži kvalitatīvi pamata apģērbi, kas neiziet no modes un kurus var papildināt vai atsvaidzināt ar kādu jaunu elementu: apģērbu vai aksesuāru. Visi apģērbi šādā garderobē ir kombinējami cits ar citu, tādējādi radot nebeidzamu komplektu virkni, lai vari katru dienu izskatīties citādi. Kapsulas garderobe nozīmē, ka:
visi apģērbi ir tādās krāsās, kas labi sader, un garderobē ir viena vai pāris pamata krāsas (piemēram, melna, tumši zila, pelēka), ar ko labi saskan jebkuras citas krāsas drēbes
ir līdzsvars ar dažādiem apģērbiem nevis, piemēram, pārāk daudz topu vai kreklu un pārāk maz bikšu vai svārku
ir apģērbi, kas ir valkājami vairākās sezonās, piemēram, džinsu bikses, kas nav pārāk plānas un der gan vēsākam vasaras, gan ziemas laikam
drēbju kombinācijas ļauj atrast risinājumu dažādiem gadījumiem, piemēram, vienu un to pašu žaketi var izmantot gan ikdienišķākā, gan svinīgākā pasākumā, papildinot ar citiem apģērba gabaliem un aksesuāriem
Padomi
Apģērbu iegādājies tikpat atbildīgi kā mājdzīvnieku – apsver, vai tev vajadzīgs tieši šis priekšmets, vai lietosi to ilgi un ar prieku.
Neizvēlies apģērbu, kas noturīgs pret ūdeni vai traipiem un ko nedrīkst gludināt.
Iepērcies lietoto preču veikalos, īpaši tādos, kas peļņu ziedo labdarībai, piemēram, Sarkanā krusta, Humanas, Pestīšanas armijas veikalos. Apģērbu, ko vairs nevalkā, atdod palīdzības organizācijām un bērnu namiem, pāršuj vai kā citādi radoši izmanto.
Izvēlies drēbes, kas ražotas netālu un no videi draudzīga materiāla: lina, bioloģiski audzētas kokvilnas, vilnas, kaņepēm vai liocela.
Jaunu apģērbu pirms valkāšanas izmazgā. Ja iespējams, veļu žāvē uz auklas.
Iegādājies drēbes, ko var mazgāt ūdenī. Drēbes labāk nenest uz ķīmisko tīrītavu, jo pēc tam tās izdalīs kaitīgas vielas.
Izvēlies drēbes no ražotājiem, kas ievēro strādnieku tiesības, vai tādu, kas marķēts ar godīgās tirdzniecības zīmi.
Neizvēlies ādas un kažokādas izstrādājumus.
Labākā izvēle apģērbu materiālam no dabas aizsardzības viedokļa ir lins, kaņepes, bioloģiski audzēta kokvilna, bambuss, bioloģiski audzētu aitu vilna, kā arī pārstrādātas šķiedras.
Audzējot linu, patērē daudz mazāk minerālmēslu, pesticīdu un ūdens. Diemžēl Latvijā šobrīd samazinās iegūtā lina daudzums, taču lina rūpniecība ir labi attīstīta kaimiņos – Lietuvā un Baltkrievijā.
Viens no populārākajiem apģērbu izejmateriāliem ir kokvilna. Pēc nolietošanas tā nerada paliekošu piesārņojumu, jo to var kompostēt tāpat kā pārējos dabīgos tekstilmateriālus. Taču tās audzēšanā patērē ļoti daudz ūdens, kā arī dabai un cilvēkiem kaitīgu ķimikāliju. Viena t-krekla ražošana prasa 2700 litru ūdens – tas ir tik daudz, cik viens cilvēks izdzer 900 dienās. Liela daļa kokvilnas ir ģenētiski modificēta, padarot to izturīgu pret herbicīdiem. Kokvilna ir pasaulē ar pesticīdiem visvairāk apstrādātā kultūra: 7– 16 % pasaulē izmantoto herbicīdu un pesticīdu izmanto tieši kokvilnas audzēšanā. Katru gadu pasaulē ar pesticīdiem saindējas trīs miljoni cilvēku, no tiem 20 000 mirst. Herbicīdu un ķīmisko defoliantu (tos reizēm izmanto, lai atvieglotu kokvilnas novākšanu) atliekas saglabājas audumā un lēnām izdalās no tā valkāšanas gaitā. Tāpēc videi un cilvēkam draudzīgāka būs bioloģiski sertificētā kokvilna, kas arvien vairāk pieejama arī masu ražotāju piedāvājumā.
Materiāli
Vilnu
apstrādā ar insekticīdiem, šķīdinātājiem un sintētiskajiem mazgājamajiem līdzekļiem, kas bojā lopkopju un amatnieku veselību. Lielajās aitu fermās dzīvniekus peldina organofosfātu vannās, lai nogalinātu kažokā savairojušos parazītus. Taču Latvijas bioloģiskie zemnieki piedāvā aitu vilnu un tās izstrādājumus, kas nav apstrādāti ar kaitīgām vielām. Vilna no visiem materiāliem rada vislielāko ietekmi uz klimatu – saražojot vienu kilogramu vilnas, rodas 46 kilogrami CO2 ekvivalentu.
Bambusa
šķiedru, kas pēdējā laikā kļuvusi ļoti populāra un ko izmanto arī Latvijas tekstilražotāji, mēdz piedāvāt patērētājiem kā zaļu izvēli. Audzēšanas procesā tas ir tiešām videi draudzīgs – bambuss ļoti ātri aug, atjaunojas un audzēšanas procesā nav nepieciešams izmantot bīstamas ķimikālijas. Tomēr pārstrādes process šo bambusa “zaļumu” aizēno. Bambusa audums nav gatavots no bambusa šķiedrām, bet gan no bambusa šķiedras celulozes līdzīgi kā jebkura cita viskoze. Gala rezultāts – bambusa audums ir patīkams taustei, labi uzsūc mitrumu un ir izturīgs valkāšanā, taču tā ražošanas process prasa daudz enerģijas, kā arī daudz ķīmisku vielu, kas nokļūst vidē. Tāpat arvien vairāk tiek apšaubīts, vai bambusa šķiedrai piemītošās UV aizsardzības un antibakteriālās īpašības saglabājas arī bambusa viskozē.
Kaņepes
ir ļoti ekoloģisks materiāls: tās ir ražīgas, viegli audzējamas, izturīgas pret kaitēkļiem un irdina augsni. Kaņepju audums un trikotāža ir ļoti izturīga un vēsā laikā silda, bet karstā – atvēsina.
Āda,
kas lielākoties ir gaļas rūpniecības blakusprodukts, un kažokāda, protams, nav pieņemamas no dzīvnieku tiesību viedokļa. Turklāt ādas apstrāde ir ļoti netīrs process, tajā izmanto toksiskas un kancerogēnas vielas, piemēram, hroma sāļus. Āzijas valstīs lielas zemes platības vairs nav izmantojamas lauksaimniecībā ādas miecētavu radītā piesārņojuma dēļ. Vairums apkārtējo iedzīvotāju cieš no vēža, tuberkulozes, akluma un citām slimībām. Miecētavu strādniekiem ir par 50 % lielāka iespējamība nomirt pirms 50 gadu vecuma sasniegšanas.
Arī no polivinilhlorīda
(PVC) gatavo apģērbu: spožos fetiša tērpus, kas domāti tikai pieaugušajiem, kā arī, piemēram, lietusmēteļus un priekšautus. PVC ražošanā gaisā izdalās dioksīni, kas ir potenciāli kancerogēna viela. Mīksts vinils var saturēt ftalātus, kas eksperimentos ar dzīvniekiem ir izrādījušies bīstami reproduktīvajai sistēmai.
Zīdu
iegūst no zīdtārpiņiem, kas barojas ar zīdkoka lapām. Lai zīdtauriņš izšķiļoties nesabojātu kūniņu, dzīvu kokonu tvaicē vai izvāra. Lai izgatavotu vienu kilogramu zīda šķiedras, tiek nogalināti 6000 zīdtārpiņu, tāpēc dzīvnieku tiesību aizstāvji uzskata ka zīds, tāpat kā kažokādas un dūnas, rada sāpes un ciešanas dzīvajām radībām. Zīdu pārsvarā ražo trešās pasaules valstīs, izmantojot roku darbu, un liela problēma, kas aptraipa tik patīkamo audumu, ir bērnu piepiedu darba izmantošana. Piemēram, Indijā bērni strādā zīda ražotnēs, ar rokām vērpjot un kārtojot zīda šķiedras. Pēdējos gados zīda rūpniecībā nodarbināto bērnu skaits Indijā ir samazinājies, jo nevalstiskās organizācijas aktīvi strādājušas, lai poblēmu risinātu, tāpat ir samazinājušies zīda rūpniecības apjomi.
Viskozi
iegūst no koka masas, apstrādājot ar spēcīgām ķīmiskām vielām, piemēram, kodīgo nātriju un sērskābi. Tas nozīmē, ka koka celulozi ķīmiskā procesā izšķīdina, lai iegūtu viskozu šķidrumu, kas tālāk nonāk “vērpējā”, roti, tiek izlaists caur dušas galviņai līdzīgu ierīci ar daudziem maziem caurumiņiem, un rezultātā top šķiedras. Viskozes ražošanā bieži izmanto eikaliptu koksni. Šie koki uzsūc ārkārtīgi daudz ūdens, kas rada problēmas sausos apgabalos.
Liocels
ir jaunākās paaudzes viskoze, kuras ražošanas procesā ķīmiskās vielas veido noslēgtu ciklu – tiek otrreizēji pārstrādātas, tādējādi radot daudz mazāk ķīmisko atkritumu. Tāpēc to var uzskatīt par videi draudzīgāku materiālu. Liocels tiek ražots ar preču zīmi Tencel®, un tajā izmanto ilgstpējīgi audzētus eikaliptus. Tāpat šis materiāls ir dabīgi mīksts, termoregulējošs un tajā cilvēks mazāk svīst – tas nozīmē, ka to var mazgāt retāk un nav jāizmanto veļas mīkstinātājs.
Sintētiskie audumi
XX gs. 60. gados attīstījās ķīmiskā rūpniecība, kas tekstila industrijai piedāvāja futūristiskus risinājumus: poliesteru un neilonu, ko iegūst no naftas produkta –plastmasas. Šo šķiedru ražošana ir ļoti energoietilpīga un piesārņo vidi. Piemēram, poliestera šķiedras ražošanā gaisā emitē tādas vielas kā slāpekli un sēru, CO2 un CO, kas veido ¼ saražotā poliestera masas. Lai arī kokvilnas ražošana prasa daudz vairāk ūdens resursu, arī poliestera ražošanā nepieciešams daudz ūdens. Turklāt apģērbi ar sintētiskajām šķiedrām gaisā un ūdenī atstāj mikroplastmasas šķiedru piesārņojumu. Mikroplastmasas šķiedras arvien vairāk tiek atklātas jūras iemītnieku organismos. Tās ne tikai kaitē jūras radību veselībai, bet arī atgriežas pie mums, kad ēdam zivis un citus jūreņus. Mikroplastmasas šķiedru piesārņojums gaisā savukārt rada negatīvu ietekmi uz veselību cilvēkiem ar, piemēram, astmu.
Pēdējos gados tekstila industrija arvien plašāk attīsta šķiedru pārstrādi, lai atkārtoti izmantotu ražošanā ieguldītos resursus. 2015. gada dati liecina, ka divas trešdaļas pasaules tekstila industrijas ražoto produktu pēc neilga laika nonāk atkritumu poligonos vai tiek sadedzināti – te pieskaitāma arī pārprodukcija, ko uzņēmumi iznīcina. Nelielu preču apjomu pārstrādā mazāk vērtīgos produktos, tādos kā tīrīšanas lupatiņas vai matraču pildījums, bet tikai vienu procentu materiālu pārstrādāja jaunos apģērbos.
Ķīmiskās vielas
Ja audums vai gatavais apģērbs ir apstrādāts ar bīstamām ķīmiskām vielām, gludinot var izdalīties formaldehīda izgarojumi, kas ir kodīgi, indīgi un var izraisīt alerģiju un vēzi. Drēbes un audumi var saturēt arī smagos metālus, piemēram, kadmiju un hromu, ko izmanto audumu krāsošanā.
Krāsošanas process
var prasīt lielāko daļu ūdens, kas izmantots apģērba ražošanā. Daļa krāsvielu izskalojas no auduma un var piesārņot upes. Ūdeņos nokļūst arī krāsu fiksācijas līdzekļi – tie bieži ir smagie metāli. Audumu nereti apstrādā ar hlora balinātājiem, radot piesārņojumu ar dioksīdiem.
Azo krāsas
ir sintētiskas vielas, kas ļauj iegūt spilgtus toņus, taču ir visai toksiskas. Testi parāda, ka tās var negatīvi ietekmēt cilvēkus ar alerģijām un astmu. ES azo krāsu izmantošana ir ierobežota saskaņā ar REACH direktīvu.
Apģērba ražošanā izmanto arī perflorētās ķīmiskās vielas – PFOS un PFOA, kas audumu padara mitrumizturīgu un atstumj netīrumus. Tās ir tās pašas, ko izmanto, arī ražojot nepiedegošās pannas un katlus. Labāk izvēlēties ūdensnecaurlaidīgu apģērbu, kam ir gruntējums uz ūdens bāzes, un no simtprocentīga poliestera darinātas membrānas. 2016. gadā Greenpeace pārbaudīja 40 dažādus aktīvās atpūtas apģērbus un tūrisma piederumus: guļammaisus, mugursomas un teltis. Tikai četros paraugos neatrada perflorētās ķīmiskās vielas. Tās ne tikai var radīt risku veselībai, bet arī sadalās ļoti lēnām un daudzus gadus var saglabāties vidē. Arvien vairāk apģērbu ražotāju cenšās samazināt šo vielu klātbūtni apģērbos vai arī aizvieto garās ķēdes perflorētās ķīmiskās vielas ar īsās ķēdes vielām, taču tikai daži uzņēmummi ir apņēmušies iztikt bez tām pavisam.
Visi neburzīgie kokvilnas audumi, kā arī nedegošais neilons, ir apstrādāti ar formaldehīdu. Vēl viena bīstamo ķīmisko vielu grupa apģērbu rūpniecībā ir bromētie liesmu novērsēji. Tos izmanto, lai audums viegli neaizdegtos. Diemžēl šīs vielas uzkrājas cilvēka organismā un rada hormonālās sistēmas traucējumus.
Pasaulē katru gadu saražo ap 23 miljardiem apavu pāru, un gandrīz 90 % no tiem ir izgatavoti Āzijas valstīs. Ja mēs palūkotos, kas slēpjas gan aiz mūsu lētajiem, gan dārgajiem ādas apaviem, tad bieži ieraudzītu cilvēktiesību pārkāpumus, vides problēmas un toksisku vielu izmantošanu. It sevišķi toksisks ir ādas miecēšanas process, kur visbiežāk lieto hromu, nevis augu valsts izcelsmes vielas, kas ir krietni dārgākas. Ādas izmantošana apavos ir prolemātiska arī no dzīvnieku tiesību aspekta. Mākslīgā āda apaviem pārsvarā tiek ražota no poliuretāna, kam ir mazāka ietekme uz vidi nekā PVC, kuru arī mēdz izmantot mākslīgās ādas ražošanā.
Ananasu āda Piñatex
Spānijā ir radīta inovatīva, dabīga un ilgtspējīga ādas alternatīva – ananasu “āda”, kas ražota no ananasu lapu šķiedrām, iedvesmojoties no Filipīnās tradicionāli darinātiem ananasu lapu krekliem. Ražošanas materiāli netiek speciāli audzēti, jo izmanto ananasu audzēšanā radušās lapas. “Āda” izskatās līdzīga īstajai ādai, ir izturīga un elpojoša.
Ražo nabadzīgajās attīstības valstīs
Lielāko daļu apģērbu un apavu ražo nabadzīgajās trešās pasaules valstīs tā saucamajās sviedrētavās. Darba apstākļi šajās rūpnīcās neatbilst sanitārajiem un drošības standartiem, plaušas bojā šķiedru putekļi, bet apavu rūpnīcās jāielpo indīgi līmes izgarojumi. Atalgojums ir krietni zem iztikas minimuma, strādniekus bieži vien pakļauj mutiskai, fiziskai un seksuālai vardarbībai. Cilvēki ir spiesti strādāt vairāk par 100 stundām nedēļā, un ir aizliegts organizēt arodbiedrības, kas varētu mēģināt uzlabot situāciju. Rūpnīcās darba laikā aizslēdz durvis, un, izceļoties ugunsgrēkam, simtiem strādnieku sadeg dzīvi.
Juvelizstrādājumi ir vērtība, kas rotā un var kalpot arī kā investīcija. Taču cik daudz mēs zinām par to ētisko pusi?
Noskaties Leonardo di Kaprio filmu “Asiņainais dimants”, kas skaidro dārglietu ētiskās problēmas.
Dārgakmeņi
1988. gadā radās jauns termins – konflikta dimanti. Ar to apzīmē Āfrikas dimantus, kas iegūti nelikumīgu militāro spēku kontrolētās teritorijās, piemēram, Angolā, Sjerraleonē un Kongo Demokrātiskajā Republikā, Libērijā un Kotdivuārā. Par dimantiem iegūto naudu izmanto pilsoņu karam.
2002. gadā daudzas valstis apvienojās Kimberlijas procesa sertifikācijas projektā (KP) . Dalībvalstu valdībām ir jāapstiprina, ka visi eksportētie neapstrādātie dimanti ir iegūti likumīgās raktuvēs. KP kritizē par standartu sliktu ievērošanu un to, ka konflikta dimantus bieži kontrabandas ceļā ieved Ganā un Mali, kur tie iegūst izcelsmes sertifikātu. Tomēr šobrīd KP sertifikāts ir labākais apliecinājums dimantu ētiskai izcelsmei.
Raktuves bieži ierīko cilšu apdzīvotās vietās, ignorējot to vēsturisko piesaisti teritorijai un ar varu piespiežot pārcelties uz dzīvi citur. Tā 2003. gadā Botsvānas valdība pārvietoja Kalahari bušmeņus no viņu izsenis apdzīvotās teritorijas, atvieglojot pieeju dimantu raktuvēm, kas pieder valdībai un kompānijai DeBeers. Šo firmu kritizē arī par Kanādas boreālo mežu izpostīšanu un pamatiedzīvotāju tiesību neievērošanu, atverot dimantu raktuves.
Vērtīgus rubīnus, safīrus, žadeītus un citus rotakmeņus iegūst Mjanmas raktuvēs, kur valda cilvēktiesību pārkāpumi un spaidu darbs. Daļu Mjanmas akmeņu kontrabandas ceļā ieved Taizemē, kur tos apstrādā un pārdod tālāk.
Koraļļu
rifi ir apdraudētas un ļoti jutīgas ekosistēmas, kur patvērumu rod apmēram ceturtā daļa okeāna zivju. Bioloģiskās daudzveidības ziņā tos var salīdzināt ar tropu lietusmežiem. Vētru un cunami laikā rifi aizsargā piekrasti no viļņiem, novēršot tās eroziju un applūšanu. Tomēr 75 % koraļļu rifu pasaulē ir apdraudēti vai arī tiem draud iznīcība tuvāko desmitgažu laikā koraļļu iegūšanas, piesārņojuma, globālās sasilšanas, destruktīvu tūrisma un zvejas metožu dēļ. Aprēķināts, ka 2030. gadā 90 % koraļļu rifu būs apdraudēti cilvēku ietekmes dēļ.
Metālu ieguve
– postu nodara ne tikai dimanti. Kalnrūpniecība aiz sevis atstāj izpostītas ekosistēmas un atkritumu kalnus. Metālrūdas ieguve ir viena no energoietilpīgākajām rūpniecības nozarēm, tā patērē līdz 10 % pasaulē iegūtās enerģijas. Kausējot rūdu, lai iegūtu tīru metālu, vajag vēl vairāk enerģijas un gaisā izdalās slāpekļa un sēra oksīdi, kas rada siltumnīcas efektu, smogu un skābo lietu.
Sudraba
rūpniecība rada skābi saturošas noplūdes no raktuvēm, toksiskus atkritumus un degradētu ainavu. Sudraba rūda bieži sastopama kopā ar zeltu, un tos atdala ar cianīda palīdzību.
Pērļu
ieguve atstāj salīdzinoši mazāku negatīvu ietekmi uz dabu. Fermās audzētās pērlenes attīra ūdeni no piesārņojuma ar smagajiem metāliem. Taču no dzīvnieku tiesību viedokļa to izmantošana rotaslietās nav pieņemama.
Zelta
ieguvi jau sen uzskata par netīrāko rūpniecības nozari. Bez tam tajā patērē ļoti daudz ūdens. 80 % zelta izmanto juvelierizstrādājumu ražošanā. Izgatavojot vienu zelta gredzenu, tiek radītas 20 tonnasa raktuvju atkritumu. Tie sastāv ne tikai no akmeņiem un rūdas. Vislielākās problēmas rada skābie notekūdeņi, kuru sastāvā ir sulfīdi un baktērijas, kas noplūst arī no nestrādājošām raktuvēm un piesārņo pazemes ūdeni ar smagajiem metāliem, piemēram, svinu, dzīvsudrabu un arsēnu. Saindējušies ar vaļējās raktuvēs uzkrājušos piesārņoto ūdeni, bieži mirst putni un citi savvaļas dzīvnieki. Lai atdalītu zeltu no pārējiem iežiem, visbiežāk izmanto cianīdu un dzīvsudrabu, kas rada toksiskus atkritumus. Cianīds arī pazemē turpina izšķīdināt zemi, tāpēc pazemes toksisko atkritumu glabātuves mēdz iebrukt. Pasaulē lielākās zelta ieguvējvalstis ir Dienvidāfrikas Republika, ASV, Austrālija, Indonēzija un Ķīna. Daudzas zelta raktuves atrodas pamatiedzīvotāju apdzīvotās teritorijās, un to īpašumtiesības bieži vien neievēro. Līdz ar to no zelta ieguves visvairāk cieš tieši vismazāk aizsargātie cilvēki. Ganā vien zelta raktuvju attīstība piespiedu migrācijā ir aizdzinusi vairāk nekā 30 000 cilvēku laika posmā no 1990. līdz 1998. gadam.
Arī lielāko daļu citu metālu un rotakmeņu iegūst raktuvēs, kas parasti atrodas pamatiedzīvotāju teritorijās Brazīlijā, Madagaskarā, Mali vai Indijā. Diemžēl dārgmetālus un dārgakmeņus parasti nemarķē, tāpēc patērētājiem nav iespējams uzzināt to izcelsmi vai ieguves veidu, lai izvairītos no firmām, kas neveic stingrus vides aizsardzības pasākumus un neievēro cilvēktiesības.
Padomi
Pērc antikvāras rotas vai pārkausētu metālu rotaslietas.
Iegādājoties bižutēriju, priekšroku dod amatnieku darinājumiem.
Pērkot jaunas dārglietas, noskaidro, kāda ir zelta un dimantu izcelsme.
Nekādā ziņā neizvēlies koraļļus.
Izvēlies Kanādas un Austrālijas dimantus, dārgakmeņus un pusdārgakmeņus no Kenijas, Madagaskaras, Izraēlas, Indijas, Beļģijas un Dienvidāfrikas. Āfrikas dimantiem jābūt ar Kimberlijas procesa (KP) izcelsmes sertifikātu.
Zaļais ceļvedis vienuviet sniedz atbildes uz jautājumiem un aktuālu informāciju par to, kā dzīvot zaļu, sociāli atbildīgu un videi draudzīgu dzīvi. Tas noderēs gan tiem, kuri jau ir zaļi domājoši un dzīvojoši, gan arī tiem, kas pirmo reizi uzdos jautājumus par to, no kurienes nāk pārtika un kāpēc apģērbs mēdz būt tik lēts. Var likties – te visa ir ļoti daudz, un vienam cilvēkam to visu ieviest dzīvē nav iespējams. Jā, katrs atsevišķi mēs varam veikt mazus soļus un nelielas izmaiņas, bet visi kopā – vairāk. Tāpēc šajā izdevumā arī aicināsim būt aktīviem un veicināt lielākas kopējās pārmaiņas, iesaistoties sabiedriskās kustībās un izvirzot prasības lēmumu pieņēmējiem.
Piedalīties
Noklikšķinot uz “Sūtīt”, jūs piekrītat personas datu apstrādei