Kosmētika
Jau senos laikos kā sievietes, tā vīrieši izmantoja dažādas vielas, lai sevi izskaistinātu. Viņi lietoja smaržīgas eļļas un ziedes, kas attīrīja, mīkstināja ādu un slēpa ķermeņa smārdu, dažādas krāsvielas, ar ko ietonēja ādu un matus. Mūsdienās vai katrs eiropietis ikdienā lieto vairāk nekā 20 kosmētikas produktu.
Mūsdienu kosmētika atšķirībā no sendienām lielākoties satur daudz sintētisko krāsvielu, smaržvielu, konservantu. Tomēr tikai daļai no simttūkstoš sintētiskajām vielām, ko izmanto Eiropā, ir pietiekami izpētīta ietekme uz vidi un cilvēka veselību.
Dabiskā kosmētika
Dabiskā kosmētika tiek ražota no dabiskas izcelsmes sastāvdaļām – aptuveni 700 pārbaudītām un labi pazīstamām vielām, piemēram, no saulespuķu eļļas, kumelīšu ekstrakta, bišu vaska, propolisa utt. Apzīmējumu organiskā kosmētika izmanto, ja tās sastāvdaļas ir bioloģiski sertificēti lauksaimniecības produkti. Taču bioloģiski sertificētas sastāvdaļas vēl nenozīmē, ka arī viss produkts kopumā ir sertificēts.
Dabisko kosmētiku visvieglāk atpazīt pēc starptautiskiem sertifikātiem, kas nosaka kvalitātes kritērijus. Lielākā daļa Eiropas dabiskās kosmētikas ražotāju vadās pēc Vācijas ražotāju apvienības BDIH (Bundesverband Der Industrie-und Handelsunternehmen) izstrādātajiem kritērijiem. Pazīstamākie ražotāji ir Weleda, Urtekram, Logona, Dr. Hauschka, Lavera. Pēc līdzīgiem kritērijiem dabisko kosmētiku sertificē arī organizācija Ecocert. Šis sertifikāts piešķirts arī vairākiem Latvijas ražotāju produktiem.
Dzīvnieku aizsardzība
Eiropas Savienībā dzīvnieku izmantošana kosmētikas izmēģinājumos tagad ir aizliegta. Taču joprojām daudzas ķīmiskās vielas, ko beigās izmanto kosmētikā, tiek izmēģinātas uz dzīvniekiem.
Par laimi, arvien vairāk ražotāju atsakās no šīm nevajadzīgajām un cietsirdīgajām izdarībām un izmanto citus testus vai par drošām atzītas sastāvdaļas. Vairākas starptautiskas dzīvnieku tiesību aizsardzības organizācijas ir izstrādājušas Cilvēciskas kosmētikas standartu (Human Cosmetic Standard – HCS) un piešķir ražotājiem, kuri ievēro tā prasības, tiesības lietot logotipu ar lecoša truša attēlu.
Izvairīties no šādiem konservantiem:
Cinnamal
Isoeugenol
Oak moss
(Evernia Prunastri ekstrakts)
Tree moss
(Evernia Furfuracea ekstrakts)
Amyl cinnamal
Amylcinnamylalcohol
Anisyl alcohol
Benzyl alcohol
Benzyl benzoate
Benzyl cinnamate
Benzyl salicylate
Citral
Citronellol
Coumarin
Eugenol
Geraniol
Hexyl cinnamaldehyde
Hidroxycitronellal
Hydroxymethylpentylcyclohexenecarboxaldehyde
Lilial
d-Limonene
Linalool
Methyl heptin carbonate
3-Methyl-4-( 2,6,6-trimethyl-2-cyclohexen-1-yl)-3-buten-2-one
Jebkurš kosmētikas produkts sastāv no trim daļām: bāzes, aktīvajām vielām un palīgvielām. Parasti, ražojot kosmētiku, bāzei izmanto ūdeni, sintētisku emulgatoru, no naftas pārstrādes produktiem iegūtu minerāleļļu vai silikonu. Dabīgās kosmētikas bāze sastāv no attīrīta vai pat jonizēta ūdens, emulgatora, kas veidots, piemēram, no augu eļļām, glicerīna. Dabīgajā kosmētikā izmantotās aktīvās vielas ir ekoloģiski audzētu augu ekstrakti un vaski. Pārējā kosmētikā aktīvās vielas pārsvarā ir ķīmiski sintezētas. Palīgvielas parastajā kosmētikā ir sintētiskās smaržvielas, krāsvielas un konservanti, kas bieži vien izraisa alerģisku reakciju un citas veselības problēmas. Dabīgajā kosmētikā izmanto dabīgās smaržvielas un esences.
Katru dienu, mazgājot matus, ejot dušā, lietojot krēmus, krāsojoties, mēs saskaramies ar apmēram 200 ķīmiskām vielām, apmēram 60 % no tām nokļūst organismā. Lēš, ka sievietes caurmērā ik gadu ar skaistumkopšanas produktu starpniecību uzņem līdz diviem kilogramiem ķīmisku vielu. 99 % sieviešu krūts audos atrasti kosmētikā sastopamie parabēni. Pētījumā Zviedrijā 60 % mātes piena paraugos atrasts triklozāns, arī kosmētikā bieži sastopama viela.
Organizācijas Environmental Working Group kosmētikas sastāvdaļu datu bāze Skin DeepⓇ, kurā var pārbaudīt katras sastāvdaļas ietekmes novērtējumu. Datu bāzē apkopoti dažādu valstu veiktie ķīmisko vielu novērtējumi.
Padomi
Izvēlies produktus, kas nav izmēģināti uz dzīvniekiem un satur dabiskās izejvielas, vēlams, audzētas ar bioloģiskās lauksaimniecības metodēm.
Izvēlies tādus produktus, kas nesatur ftalātus, triklozānu un citas bīstamas vielas.
Ja produkts izteikti smaržo – labāk nepērc, jo visdrīzāk dabūsi sintētisko smaržvielu kokteili.
Izvēlies kosmētiku, kurai ir atzīts ekosertifikāts, bet uzmanies no ražotāju “zaļajiem” solījumiem.
Izvēlies produktus, kuriem ir īsāks sastāvdaļu saraksts.
Izvairies no lieka iepakojuma.
Izvairies no kosmētikas un parfimērijas, kas satur mākslīgās smaržvielas un krāsvielas.
Izvairies no antibakteriāliem produktiem – ikdienā tādi nav nepieciešami.
Nav ieteicami produkti, kuru sastāvā ir palmu eļļa.
Vielas, no kurām vajadzētu izvairīties
Konservanti Quaternium 15 un DMDM Hydantoin. Izdala formaldehīdu, kairina ādu un acis, saglabājas vidē.
Etanolamīni:
diethanolamine (DEA, TEA dietanolamīns), triethanolamine (trietanolamīns). Izmanto kā konservantus.
Amonjaka savienojumi: stearalkonium chloride (stearalkonija hlorīds). Izmanto kā antistatiķi, konservantu, virsmaktīvo vielu. Alerģisks
EDTA. Visos kosmētikas veidos. Uzkrājas organismā.
Ftalāti – ES aizliegti kosmētikā. Hormonālās sistēmas traucētāji.
Azolidinili: diazolidinyl urea (diazolidinil urīnviela), imidazolidinyl urea (imidazolidinil urīnviela). Izmanto kā konservantus. Kairina gļotādas un ādu. Iespējami kancerogēni.
Sintētiskās smaržvielas: parfum, fragrance (līdz pat 200 sastāvdaļu).
Triklozāns. Izmanto kā antibakteriālu vielu zobupastās, dezodorantos, šampūnos u. c. Alerģisks, veido noturību pret antibiotikām. Eiropas Savienībā tā pieļaujamā koncentrācija ir ļoti ierobežota.
Parabēni: methyl paraben (metilparabēns), propyl paraben (propilparabēns), butyl paraben (butilparabēns), ethyl paraben (etilparabēns). Izmanto kā konservantus. Atdarina hormona estrogēna darbību un traucē hormonālajai sistēmai. Ierobežoti izmantošanā Eiropas Savienībā.
Naftas želeja: petrolatum (petrolātums – minerāleļļas atvasinājums). Izmanto kā bāzi. Ietekme uz veselību mazāk būtiska, taču tas ir naftas produkts, kas uzkrājas organismā un var piesārņot vidi.
Fenoksietanols. Izmanto kā konservantu, izraisa alerģiju, neirotoksiks.
Ziepes ir viens no visplašāk un senāk lietotajiem kosmētikas līdzekļiem. Tradicionāli ziepes tika gatavotas, sajaucot taukvielas ar sārmiem (pelniem). Taču kopš Otrā pasaules kara līdz tam izmantoto tradicionālo recepšu vietā sāka lietot ziepes, kuras ražoja no cilvēku radītajām ķīmiskām vielām. Ražotāji steidzās nostiprināties tirgū, radot jaunus produktus: šķidrās ziepes, dušas želejas un citus produktus.
Mūsdienās ziepju sastāvā ir daudzas vielas, kurām tur nemaz nevajadzētu būt, sākot no sintētiskajām smaržvielām, nātrija talovāta (sodium tallowate, to iegūst no dzīvnieku taukiem) un beidzot ar naftas produktiem. Īpaši problemātiski ir sintētiskie muskusi, kas ir lētas smaržvielas un uzkrājas cilvēku organismā. Diemžēl no iepakojuma nevar pateikt vai produkts satur sintētiskos muskusus, jo visas smaržvielas uz iepakojuma ir jāmarķē kā parfum.
Parabēni
Parabēni ir plaši izplatīti konservanti. Tos bieži izmanto kosmētikas un higiēnas preču ražošanā, arī pārtikā, jo tiem piemīt spēja nogalināt plašu mikroorganismu spektru. Parabēni sastopami, piemēram, zobu pastās, šampūnos, ziepēs, kondicionieros, matu želejās, ķermeņa losjonos, nagu lakās, sejas maskās, ādas krēmos un dezodorantos. Parfimērijā plaši lieto metilparabēnus un propilparabēnus, taču vislielākās aizdomas par negatīvu ietekmi uz veselību gulstas uz butilparabēnu, kas Eiropas Savienībā klasificēts kā hormonālais traucētājs.
Eksperimenti ar dzīvniekiem parāda, ka parabēnu negatīvā ietekme uz endokrīno sistēmu ir neliela, taču daži no tiem veicina sievišķā dzimumhormona estrogēna izdalīšanos, negatīvi ietekmējot vīriešu reproduktīvās spējas. Parabēni ir atklāti krūts audzēju audos, kas rada aizdomas par to, ka tiem var būt estrogēns efekts arī uz cilvēka ķermeni. Parabēni ļoti bieži izraisa alerģiskas reakcijas, tos vaino veģetatīvās sistēmas disfunkcijā: parabēni var imitēt estrogēnu darbību, traucēt seksuālo attīstību un reprodukciju.
Eiropas Savienībā virknes parabēnu – izopropilparabēnu, izobutilparabēnu, fenilparabēnu, benzilparabēnu un pentilparabēnu – lietošana kosmētikā ir strikti ierobežota, bet bērnu produktos aizliegta.
Vēl viena problemātiska sastāvdaļa ziepēs ir EDTA (Ethylenediaminetetraacetic acid) , kas piesaista metāla jonus, piemēram, svinu un dzīvsudrabu, un, lai arī ļoti mazos daudzumos, tomēr uzkrājas organismā. Ieteicams izvairīties arī no parabēniem, kas kalpo kā konservanti.
Pētījumos ir pierādīts, ka antibakteriālie līdzekļi ar baktērijām ne vienmēr tiek galā labāk kā tradicionālie līdzekļi. Vēl sliktāk, antibakteriālie līdzekļi veicina īpaši izturīgu baktēriju attīstību. Tā rezultātā kļūs neefektīvas daudzas antibiotikas un citas zāles, kas cīnās pret bīstamām slimībām. Antibakteriālās ziepes lielākoties nogalina gan baktērijas, gan mikrobus. Vispopulārākais antibakteriālais līdzeklis, ko izmanto ziepēs, ir triklozāns jeb 5-chloro2-(2,4-dichlorophenoxy). Tas ir atklāts mātes pienā un zivju organismos.
SLS jeb sodium lauryl sulphate ir putojošā viela un kodīgs mazgāšanas līdzeklis, kas var izraisīt ādas kairinājumu. Sodium laureth sulphate ir SLS alkohola forma un, lai arī ne tik kodīgs, var sausināt ādu.
Cocamide DEA ir putu veidotājs un emulgators, kas uzsūcas caur ādu un uzkrājas organismā, un dažās valstīs tiek uzskatīts par iespējami kancerogēnu.
Lētās ziepes ir gaļas rūpniecības blakusprodukts, jo tiek ražotas no lopu taukiem. Toksīni un sintētiskie hormoni, ko iebaro dzīvniekiem, uzkrājas taukos un tādējādi nonāk arī ziepēs. Bez tam dzīvnieku tauki vairāk nekā augu izcelsmes taukvielas nosprosto ādas poras.
Padomi
Nepērc ziepes, kas satur bīstamas un antibakteriālas vielas
Lai izvairītos no baktērijām, pirms saskarsmes ar pārtiku un pēc tualetes apmeklējuma mazgā rokas ar parastajām ziepēm.
Lūdz, lai tavi ārsti izmanto baktēriju ierobežotājus uz spirta bāzes.
Dažas alternatīvas
Eksperti atzīst, ka sejas ādas tīrīšana katru dienu ir veselīgas ādas priekšnosacījums. Taču daudzi cilvēki, baidoties no ziepju un tīrīšanas līdzekļu negatīvās ietekmes un sausas ādas, to nedara. Labāk tomēr seju kaut vai nomazgāt ar siltu ūdeni un sūkli.
Vienkārši tīrīšanas līdzekļi ir arī glicerīns, alvejas želeja un piens, kas vienlaicīgi attīra, mitrina un baro ādu. Citrusaugļi, āboli, vīnogas, cukurniedres, skābpiena produkt un daudzi ārstniecības augi satur alfa hidroskābes, kas viegli noņem atmirušās ādas šūnas.
Pēc šo līdzekļu lietošanas āda būtu jāmitrina, it sevišķi, ja tā ir sausa.
Pārsteidzoši, bet eļļu ļoti labi var izmantot arī ādas tīrīšanai. Daudzi lietpratēji iesaka tīrīt seju ar bāzes eļļu (kokosriekstu, vīnogu sēkliņu, avokado, gaišo sezama), kas bagātināta ar kādu antiseptisku ēterisko eļļu, piemēram, lavandu, krustnagliņu vai kanēļa. Taču ēteriskās eļļas jālieto piesardzīgi, ar tām nedrīkst tīrīt ādu ap acīm. Uz 30 g eļļas pievieno ne vairāk kā piecus pilienus ēterisko eļļu. Pēc kosmētikas noņemšanas ar eļļu no sejas rūpīgi jānotīra arī eļļa.
Parasti seju tīrām ar kokvilnas vates plāksnītēm vai piciņām. Taču tās ražotas no parastās kokvilnas, kas tiek intensīvi apstrādā ar pesticīdiem, turklāt pēc vienas lietošanas tās izmetam, tādējādi katru dienu radot atkritumus. Alternatīva ir vienreiz lietojamās vates plāksnītes no biokokvilnas vai mīksta organiskās kokvilnas vai flaneļa auduma plāksnītes, ko var mazgāt un lietot vairākkārt. Tās var atrast Eiropas ražotāju veikalos, kā arī pagatavot pats.
Mitrinošie un barojošie krēmi
Mitrinošie krēmi parasti sastāv no daļēji sintētiskām taukskābēm un vaskiem (par daudziem no tiem nav pilnīgas drošības informācijas), parabēniem, sintētiskajām smaržvielām un citām kaitīgām vielām. Biezi un eļļaini krēmi var nosprostot poras. Mitrinošos krēmus var aizstāt ar vienkāršiem līdzekļiem, piemēram, alvejas (Aloe vera) želeju vai glicerīnu.
Ja uz iepakojuma sastāvdaļu uzskaitījumā ieraudzīsi vazelīnu (angliski petroleum jelly jeb mineral oil), vari būt pārliecināts, ka šis produkts ražots no naftas izejvielām. Taču, ja uzskaitītas dabiskās eļļas (jojoba, mandeļu, aprikožu sēkliņu eļļa), tev ir paveicies.
Daudzi losjoni satur alkoholu, tāpēc var kairināt ādu. Taču losjoni bez alkohola var būt atsvaidzinošs un patīkams pretstats biezajiem krēmiem.
Acu krēmi parasti ir trekni un mīkstinoši. Āda ap acīm nesatur tauku dziedzerus, tāpēc tai ir tieksme dehidrēties, kas ar gadiem kļūst izteiktāka. Lai no tā izvairītos, mēģini acu rajonā iemasēt avokado, aprikožu kauliņu vai vīnogu sēkliņu eļļu. Vari izmēģināt arī citas eļļas, līdz atradīsi sev piemērotāko.
Acīm ļoti labi noder arī vecā labā recepte: uz plakstiņiem uzlikt un paturēt gurķu mizu vai šķēlīti. Gurķa vietā var izmantot arī samitrinātus kumelīšu vai piparmētru tējas maisiņus.
Krēmi aukstam laikam ir biezi, lai tie saglabātos ādas virskārtā. Tāpēc tie jānoņem ar salveti vai vates plāksnīti. Pēc krēma uzklāšanas ieteicams izmantot savelkošo krēmu, lai noņemtu liekās taukvielas. Aukstā laika krēmi parasti sastāv no minerāleļļas vai stearīnskābes (Stearic Acid; to iegūst no dzīvnieku vai augu taukiem) un vaskiem, kuru pamatā ir naftas produkti. Diemžēl šīs eļļas var aizsprostot poras, tāpēc šādi krēmi nav ieteicami biežai lietošanai. Pamēģini izkausēt 30 g bišu vaska, sajaucot to kopā ar 30 g vīnogu sēklu eļļas, 60 g ūdens, tējkaroti glicerīna, boraka un sasmalcinātu C vitamīna tableti.
Skrubji
Visvienkāršākajām skrubju receptēm noder sāls, cukurs, rieksti, graudi, ēteriskās eļļas un daudz kas cits. Dažreiz var lietot vienkārši samaltas auzu pārslas, kas attauko ādu un noņem kairinājumu. Ziemā, kad āda ir sausa, ieteicams riekstu vai graudu miltus sajaukt ar alvejas želeju vai glicerīnu. Jāuzmanās, lai sejas tīrīšanas pašgatavotais skrubis nebūtu pārāk raupjš.
Maskas
Arī sejas maskās var izmantot visdažādākās sastāvdaļas, un tās var lietot visos vecumus. Maskas izmanto, lai notīrītu ādas virskārtu, attīrītu poras, ādu barotu, ārstētu un mierinātu, mitrinātu un ieeļļotu. Maskas var uzklāt ļoti bieži, tomēr ieteicams to darīt reizi nedēļā.
Rūpnieciski ražotās sejas maskas saturēs parabēnus un smaržvielas, kas var būt alerģiskas, kā arī, piemēram, titāna dioksīdu – krāsvielu, ko izmanto kā balto pigmentu arī sienu krāsās. Tāpēc izvēlies maskas, ko piedāvā dabīgās kosmētikas ražotāji un kurām ir īss sastāvdaļu saraksts. Dabīgās maskas var vienkārši pagatavot arī mājas apstākļos.
Lai maska būtu iedarbīga:
1. pirms maskas uzklāšanas iztvaicē seju, uzliekot un paturot mitru un karstu dvieli;
2. uzklāj masku uz mitras sejas;
3. paturi to 10 līdz 20 minūtes, tad seju samitrini un nomazgā;
4. pēc maskas noņemšanas seju ieteicams nomazgāt aukstā ūdenī un uzklāt mitrinošu krēmu.
Pašiedeguma krēmi
Sauļošanās veselīgums arvien biežāk tiek apšaubīts un saistīts ar ādas vēzi, taču mēs vēlamies izskatīties veselīgi iedeguši. Tāpēc kā alternatīva tiek piedāvāti pašiedeguma krēmi.
Lielākā daļa šo krēmu satur ķīmisko vielu dihidroksiacetonu jeb DHA (dihydroxyacetone). Šis cukura atvasinājums jau daudzus gadus ir tonējošo krēmu būtiskākā sastāvdaļa. DHA nejauki ož un ādai dažreiz var piešķirt dīvaini oranžu toni, tomēr galvenais, ka šai vielai nav veikts pietiekams ietekmes uz vidi un veselību novērtējums. Daži krēmi satur arī eritrulozi (erythrulose), kas ir līdzīga DHA, bet tās iedarbība ir ilglaicīgāka. Lietojot šīs vielas kopā, ir iespējams iegūt noturīgu efektu. Taču abas vielas var kairināt ādu. DHA nav krāsviela, bet tā īslaicīgi ietonē ādu, izraisot ķīmiskas reakcijas, kas rada brīvos radikāļus un ādas virsējos slāņos veido aminoskābes. Līdzīgs process norisinās, ja ābolu pārgriež uz pusēm – pēc kāda laika tas paliek brūngans.
Tas, ka kosmētika var radīt ādas problēmas, mudina aizdomāties un nenoticēt reklāmas saulainajiem solījumiem. Ražotāju mērķis ir tevi iedrošināt un likt iegādāties tieši viņu produktu. Viņu interesēs ir pārdot pēc iespējas vairāk. Taču ne visas problēmas, ko izraisa kosmētika, ir jūtamas acumirklī, tās var parādīties tikai pēc vairākiem gadiem.
Lielākā daļa pretgrumbu krēmu satur vielas, kas cenšas novērst brīvo radikāļu negatīvo ietekmi uz ādu – tie izraisa priekšlaicīgu šūnu nāvi. Lietojot paštonējošos krēmus, mēs paši veicinām ādas novecošanos, un pretgrumbu krēmu lietošana būs pilnīgi bezjēdzīga. Tonējošie krēmi satur arī daudzas citas vielas, piemēram, plēvi veidojošas vielas – ne tikai silikonu, bet arī tri-C14-15 alkila citrātu (to bieži izmanto pārtikas iepakojuma ražošanā). Tāpat tonējošajos krēmos ir arī daudz smaržvielu, piemēram, centrālo nervu sistēmu bojātājvielas smaržvielas kumarīns (coumarine) un butilfenilmetilpropionals (butylphenyl methylpropional), kā arī virkne parabēnu – konservantu, ko uzskata par potenciāliem kancerogēniem.
Saules aizsargkrēmi
Sauļošanās krēmi ir katra apzinīga vasarnieka somā – mūs mudina tos noteikti lietot, lai pasargātu sevi no apdegumiem, UV staru iedarbības un ādas vēža. Tāpēc šis ir krēms, ko smērējam vai uzsmidzinām daudz, biezā slāni un uz visa ķermeņa gan sev, gan bērniem. Līdz ar to mēs varam to ieelpot, nejauši ieēst un tā sastāvdaļas uzņemt organismā caur ādu. Sauļošanās krēmu sastāvā bieži ir arī vielas, kas pastiprina to noturību. Tā kā Sauļošanās krēmiem ir lielas iespējas nokļūt mūsu organismā, tiem vajadzētu būt ļoti drošiem. Vai tā tiešām ir?
Pētījumi rāda, ka daži no ķīmiskajiem UV filtriem var atdarināt hormonu darbību, kā arī novērotas ādas alerģijas pēc Sauļošanās krēmu lietošanas. Taču lielākajai daļai no Sauļošanās krēmu sastāvdaļām nav veikts pietiekams novērtējums par to drošību. Pēc pieejamās informācijas vislielākās bažas rada oksibenzons (oxybenzone) – viela, kas ir pievienota gandrīz 65 % no visiem Sauļošanās krēmiem, kuri nav uz minerālu bāzes. Tas var būt alerģisks un darbojas kā vājš estrogēns. Kalifornijā novērots, ka piekrastē mītošās ātes maina dzimumu – šīs zivju sugas tēviņu sēkliniekos veidojas olnīcai raksturīgi audi, un tas tiek saistīts ar to, ka Sauļošanās krēmu aktīvo vielu atliekas no pludmalēm nokļūst ūdenī un zivju barībā. Tāpat eksperimenti rāda, ka vīriešiem, kas izmanto Sauļošanās krēmu ar oksibenzonu, viegli samazinās tostestorona līmenis.
Minerālu bāzes saules aizsargkrēmi satur titāna vai cinka dioksīda nanodaļiņas. Tās ir ļoti sīkas daļiņas, kas atstaro ultravioleto starojumu un līdz ar to pasargā ādu no saules negatīvās iedarbības.
Lai arī nanodaļiņu drošība vēl nav pārliecinoši izpētīta, jaunākie pētījumi rāda, ka tās nenokļūst organismā caur ādu. Taču tās var ieelpot, tāpēc nav ieteicams lietot izsmidzināmos minerālaizsargkrēmus.
Aizsardzība
Izvairīšanās no saules stariem un sauļošanās krēmu lietošana samazina D vitamīna veidošanos organismā. Līdz ar to daudziem cilvēkiem ir vērojams D vitamīna deficīts un ar to saistītās kaites: rahīts, osteomalācija (kaulu atmiekšķēšanās) un osteoporoze (kaulu masas samazināšanās). D vitamīns arī ir svarīgs, lai novērstu dažādu ļaundabīgo audzēju rašanos, bet, kad atrodies saulē, ir jārūpējas par ādu, lai neveidotos ādas vēzis.
Rūpnieciski ražotās sejas maskas saturēs parabēnus un smaržvielas, kas var būt alerģiskas, kā arī, piemēram, titāna dioksīdu – krāsvielu, ko izmanto kā balto pigmentu arī sienu krāsās. Tāpēc izvēlies maskas, ko piedāvā dabīgās kosmētikas ražotāji un kurām ir īss sastāvdaļu saraksts. Dabīgās maskas var vienkārši pagatavot arī mājas apstākļos.
Kāda saprast atšķirību starp SPF 30 un SPF 50?
Ja aizsardzības faktors:
- koeficients 10 aizsargā pret UVB starojumu par 90 %;
- koeficients 30 filtrē 97 % starojuma;
- koeficients 50 filtrē pat 98 % UVB starojuma.
Padomi
Galvenais ir mēra sajūta: gan sildoties saulītē, gan izvēloties aizsargkrēmus.
Bērnus līdz gada vecumam nesauļo, jo viņu ādā neizstrādājas melanīns, kas to spēj pasargāt.
Izvairies no Sauļošanās krēmiem, kuru sastāvā ir hormonu darbību traucējošas vielas.
Sauļojies no rītiem vai pēcpusdienās, kad saules UV radiācija ir zemāka.
Nelieto izsmidzināmos saules aizsargkrēmus, jo tos ir grūtāk dozēt un vieglāk ieelpot.
Valkā vieglu apģērbu ar garām piedurknēm – tas pasargās no saules labāk nekā krēms.
Labāk izmanto krēmu ar zemāku SPF un biežāk to atjauno. Augstāks SPF nebūs efektīvāks, taču dos viltus drošības sajūtu, ka var sauļoties ilgāk nekā nepieciešams.
Skūšanās līdzekļi
Pēdējos gados skūšanās aparātu, depilācijas krēmu un citu atmatošanas līdzekļu tirgus strauji aug. Pazīstamais vienreizējās lietošanas skuvekļu ražotājs Bic pārdod 7,3 miljonus šo izstrādājumu dienā, kā aplēsts 2018. gadā. Cilvēki arī veic vaksāciju un balina matus.
Atkritumi
Vienreiz lietojamiem skuvekļiem var būt vairāki asmeņi, īpaši pārklājumi, vadiņi, plastmasa un gumija, un pamatā tie ir tādi paši kā daudzreiz lietojamie, tikai domāti izmešanai. Vienreiz lietojamais skuveklis izmaksā apmēram ¼ daļu no nomaināmā asmenīša cenas.
Kas tādā gadījumā notiek ar visiem vecajiem vienreiz lietojamajiem skuvekļiem? Atkritumu līmenis ir sasniedzis milzu apjomu. Atkritumu, īpaši gumijas un plastmasas, sadedzināšana var radīt dioksīnus un citas kancerogēnas jeb vēzi izraisošas vielas, un izgāztuvēs tādi materiāli kā plastmasa nesadalās, savukārt no metāliem augsnē var nokļūt indīgas vielas. Videi visdrošākais veids, kā atbrīvoties no skuvekļa, ir tā atkārtota izmantošana izejvielu ieguvei, bet kā gan lai pārstrādā tik mazu priekšmetu, kas ir pagatavots no ļoti dažādām sastāvdaļām un materiāliem un kļūst aizvien sarežģītāks?
Sastāvs
Dažas skūšanās putas var saturēt alkilfenolus (alkylphenols), kas traucē hormonālās sistēmas darbību, ir ļoti indīgi zivīm, kancerogēni un bojā centrālo nervu sistēmu, turklāt vēl var izraisīt ekzēmu, astmu un ādas iekaisumus. Daži ražotāji ir atteikušies no tā lietošanas, tāpēc ir vērts palasīt produkta sastāvu un izvēlēties produktu bez šīs vielas.
Depilācijas un vaksācijas produkti, skūšanas putas un krēmi var saturēt arī šīs riskantās vielas: smaržvielas (parfum), kas var apgrūtināt elpošanu un izraisīt alerģiju; titāna dioksīdu, dažādus parabēnus, kas imitē estrogēnu darbību, formaldehīda paveidu un triklozānu.
Skuvekļi
Hipsteru bārdu vilnis ir ietekmējis skuvekļu ražotāju industrijas apgrozījumu – 2013. gadā skuvekļu pārdošanas apjomi pēc ilgu gadu izaugsmes pirmo reizi samazinājās. Bārda ir zaļāka izvēle, taču, ja tomēr dod priekšroku gludi skūtam vaigam, pievērs uzmanību, kāda ražotāja skuvekļus izmanto. Ja lieto vienreizējos skuvekļus, mēģini pagarināt to mūžu, tos rūpīgi notīrot un nožāvējot. Elektrisko skuvekļu lietošana būs videi draudzīgāka, turklāt tā samazinās vajadzību izmantot skūšanās krēmus. Skuvekļu ražošanā, tāpat kā citas elektroierīcēs, tiek izmantotas no minerāliem iegūtas izejvielas. Kompānijas, kas samazinājušas konflikta minerālu izmantošanu, ir Philips un Remington, ne tik labi veicas Braun, Gilette un Panasonic. Ir arī daudzreiz lietojamie skuvekļi, kas taisīti no, piem., koka spala un metāla virsas, ar lēti maināmām žiletēm (safety razors). Šis ir viens no ekoloģiskākajiem veidiem, kā skūties.
Pretsviedru līdzekļi
Ir būtiska atšķirība starp dezodorantiem, kas neitralizē sviedru smaku, un antiperspirantiem, kas novērš svīšanu, samazinot poras un nosprostojot sviedru dziedzerus. Sviedru dziedzeru galvenās funkcijas ir termoregulācija un vielmaiņas gala produktu izvadīšana no organisma, un tā ir cilvēkam nepieciešama. Tāpēc, regulāri lietojot antiperspirantus, tiek kavētas arī šīs norises.
Antiperspirantos bieži vien izmanto alumīnija cirkonija hlorīda hidroksīda, kā arī alumīnija cirkonija hlorīda hidroksīda glicīna kompleksos savienojumus (Aluminium Chloride, Aluminiumchlorhydrate, Aluminium Zirconium Trichlorohydrex GLY u. c.). Tie var izraisīt ādas iekaisumus un limfmezglu pietūkumu. Šie savienojumi, ko tur aizdomās par vēža izraisīšanu, var reaģēt ar citām ķermenī nonākušajām vielām, veidojot neparedzamas iedarbības savienojumus, kā arī uzkrāties audos. Tie var atbrīvot alumīnija jonus, un alumīnija daļiņu nokļūšana smadzenēs tiek saistīta ar Alcheimera slimību.
Antibakteriālas vielas
Antibakteriālās vielas bieži vien izmanto sadzīves ķīmijā un ziepēs, lai nodrošinātu dezinfekciju vai pretiekaisuma efektu. Tās bieži sastopamas arī zobu pastās, dezodorantos, pretblaugznu šampūnos un citos produktos. Tās mēdz būt toksiskas, piemēram, fluors, tāpēc pieļaujamās devas ir stingri ierobežotas. Viena no visbiežāk sastopamajām antibakteriālajām vielām ir triklozāns (triclosane), ko izmanto zobu pastu, dezodorantu, šķidro ziepju, krēmu, kā arī plastmasas virtuves dēlīšu ražošanā.
Antibakteriālo vielu galvenā funkcija ir iznīcināt baktērijas. Tā iet bojā arī mikroorganismi, kas būtiski nepieciešami imūnsistēmai. Kaitīgie mikroorganismi ar laiku kļūst rezistenti. Antibakteriālo līdzekļu un antibiotiku lietošanas dēļ attīstītajās valstīs strauji palielinās alerģijas un astmas slimnieku skaits. Cilvēku imūnsistēma ir attīstījusies, pastāvīgi pretojoties dažādiem parazītiem. Ja to nav, imūnsistēma sāk cīnīties ar gluži nekaitīgām parādībām: ziedputekšņiem, ēdienu vai putekļiem.
Lielisku antibakteriālu efektu nodrošina vienkārša tīrības ievērošana – ja regulāri tīrīsi zobus un mazgāsi rokas, kaitīgajām baktērijām būs mazas izredzes tev ko nodarīt. Bet, ja tomēr vajadzīgs stiprāks antibakteriāls efekts, labāk izvēlēties līdzekļus, kuros to nodrošina dabiskas vielas: ēteriskās eļļas (piemēram, Austrālijas tējaskoks), augu ekstrakti (kumelītes, kliņģerītes, timiāns, salvija, krustnagliņas, greipfrūtu sēklas u. c.), ksilīts ( no bērza vai augļiem iegūts saldinātājs), propoliss u. c.
Dabiskajā kosmētikā dezodorantiem izmanto alumīnija alaunus (Potassium alum, Aluminiumoxide, Aluminiumhydroxide u. c.), kas ir inerti kristāliskie ieži – tie neatbrīvo jonus un neaizsprosto poras, tikai neitralizē sviedru nepatīkamo aromātu. Ir arī citi iedarbīgi līdzekļi, piemēram, no augu ekstraktiem ar savelkošu un baktērijas neitralizējošu iedarbību vai no ēteriskajām eļļām iegūtu farnezolu (Farnesol).
Arī mēs paši mājās varam izgatavot ļoti efektīvus, drošus un videi draudzīgus dezodorantus.
Padomi
Antiperspirantus lieto tikai īpašos gadījumos.
Var uz spirta bāzes gatavot pūšamos dezodorantus, ar kuriem iespējams ļoti labi atsvaidzināt sevi.
Izvēlies dezodorantus, kas neaizdambē limfmezglus, piemēram, kristālveida produktus, kas satur dabīgus iežus, vai dezodorantus ar citrona vai lavandas eļļu.
Arī dezodorantu var pagatavot pats! Izmanto alauna kristāla pulveri, ko var nopirkt dabīgās kosmētikas izejvielu veikalos vai kokosriekstu eļļu, sodu, tapiokas cieti, bišu vasku.
Matu kopšanas līdzekļi
Skaisti, tīri un labi sakārtoti mati piedien dabīgam izskatam, taču cik dabiskas ir matu kopšanas līdzekļu sastāvdaļas? Pārsvarā tie satur sintētiskas ķīmiskas vielas un ir ražoti no naftas pārstrādes produktiem. Viena no izplatītākajām šampūnu sastāvdaļām ir SLS (sodium lauryl sulphate) – tā darbojas kā emulgators un virsmaktīvā viela un dod putas, jo “labi saputots ir tīrs”. SLS tiek uzskatīta par alerģisku, kairinošu un ādu sausinošu vielu. Tāpat šampūnos būs smaržvielu buķete, metilparabēns, kā arī var būt pievienotas krāsvielas.
Šobrīd Latvijā pieejami ir sausie šampūni, tādus var arī gatavot mājās.
Padomi
Cīnoties ar blaugznām, lietderīgāk ir iekļaut uzturā pareizās taukvielas (vairāk riekstu, auksti spiestas saulespuķu eļļas un olīveļļas), nevis lietot pretblaugznu šampūnus.
Ja iegādājies dabīgus šampūnus, pārliecinies, vai tiem ir kāds no atzītiem ekosertifikātiem.
Spīdumu un spēku matiem dos dadžu eļļa.
Pamēģini matus mazgāt ar videi draudzīgām ziepēm un pēc tam izmantot matu balzamu. Ja ūdens ir pietiekami mīksts, šampūns varbūt nemaz nav vajadzīgs.
Pamēģini pagatavot šampūnu pati!
Nemazgā matus pārak bieži un izmanto pavisam nelielu daudzumu šampūna – putas nemaz nav nepieciešamas tīrībai!
Izmēģini matu mazgāšanu bez šampūna – sajauc olas dzeltenumu ar pilienu eļļas, paturi matos pusstundu, izskalo. Izmanto šo maisījumu katru trešo ceturto dienu.
Bīstamās sastāvdaļas
Amonija hidroksīds
(ammonium hydroxide, E 527)
skābuma regulētājs. Kodīga viela, kas kairina ādu, acis un elpceļus, tās lietošanu saista ar ādas vēža rašanos.
Rezorcins
(resorcinol)
oksidētājs. Kairina acis un ādu, ir alerģisks, negatīvi iedarbojas uz centrālo nervu sistēmu, var izraisīt nelabu dūšu, paātrinātu sirdsdarbību un nemieru. To saista ar reproduktīvās sistēmas un vairogdziedzera traucējumiem.
1-naftols
(1-naphthol)
oksidētājs. To iegūst no akmeņoglu darvas, tāpēc uzskata par potenciāli kancerogēnu. Izmanto arī pesticīdu ražošanā.
Propilenglikols
(propylene glycol)
šķīdinātājs. Kairina acis un elpceļus, maina ādas struktūru, tādējādi ļaujot citām toksiskām vielām dziļāk iesūkties cilvēka organismā.
Para-fenilendiamīns
(phenylenediamine – PPD, 1,4- Benzenediamine, 1,4 – Penylenediamine, Paraaminoaniline, Paradiaminobenzene, PPDA, OrsinTM , UrsolTM D, RodolTM D)
ķīmiska viela, ko plaši izmanto noturīgajās matu krāsās. PPD saista ar ādas kairināšanu un elpošanas ceļu problēmām. Tā kā to iegūst no akmeņogļu darvas, uzskata, ka tā ir kancerogēna. PPD izmantošana matu krāsās ir aizliegta Vācijā, Francijā un Zviedrijā. Pašreizējā ES likumdošana pieļauj matu krāsām saturēt līdz 6 % PPD.
Matu krāsas
Jau senās tautas izmantoja matu krāsas, ko ieguva no augiem (hennas, indigo, safloras, kumelītēm un dažādu riekstu čaumalām), minerālvielām un moluskiem. Apmēram pirms 120 gadiem atklāja aromātisko amīnu un fenolu oksidējošās kondensācijas reakcijas. Sākumā šo metodi izmantoja tikai tekstilrūpniecībā, bet 1883. gadā to patentēja matu krāsošanai.
Noturīgā matu krāsa parasti sastāv no divām daļām: krāsas un attīstītāja. Krāsa savukārt parasti sastāv no vairākām sintētiskajām krāsvielām un palīgvielām: amonjaka (ammonia), diaminobenzola (diaminobenzene), fenilēndiamīna (phenylenediamine – PPD), rezorcīna (resorcinol) un fenola (phenols). Sajaucot ar attīstītāju, parasti ūdeņraža pārskābi (H2O2 – hydrogen peroxide), krāsa oksidējas, iegūstot noteiktu toni.
Vides un veselības riski
Daudzās matu krāsās izmantotās vielas ir spēcīgi kairinātāji un alergēni. Organizācija Environmental Working Group veic kosmētikas sastāvdaļu novērtējumu.
Piemēram, rezorcīns izraisa alerģiskas reakcijas, bojā hormonālo sistēmu un vairākās valstīs klasificēts kā toksisks. Fenilēndiamīns, kas ir lielākajā daļā matu krāsu (p-Phenylenediamine) arī tiek uzskatīts par toksisku un alerģisku, bet 1-naftols (1-naphtol) arī tiek turēts aizdomās par vēža radīšanu. Tāpēc ES šo vielu izmantošana ir ierobežota, bet, ja tās ir matu krāsas sastāvā, jābūt norādei „Var izraisīt alerģisku reakciju. Neizmantot uzacu un skropstu krāsošanai”.
Eiropas Savienībā ķīmisko vielu izmantošana matu krāsās ir daudz stingrāk regulēta nekā citās valstīs un daudzas vielas tajās ir aizliegtas, tomēr ir vērts noskaidrot, kāds to sastāvs, pirms ļauties pārvērtībām.
Citas matu krāsu aktīvās vielas, piemēram, 4-chlorom-phenylenediamine, 2,4-toluenediamine, 2-nitro-p-phenylenediamine un 4-amino-2-nitrophenol, laboratorijas eksperimentos ir izrādījušās kancerogēnas vismaz vienai dzīvnieku sugai.
Matu krāsās izmantotie akmeņogļu darvas komponenti – aromātiskie amīni (aromatic amines) tiek uzskatīti par iespējami kancerogēniem – pētījumi atrod saikni starp šīs vielas izmantošanu matu krāsās un cilvēku veselības traucējumiem – žultspūšļa vēzi, ne-Hodžkina limfomu, krūts vēzi, multiplo mielomu. ASV Pārtikas un zāļu pārvalde (FDA) ir speciāli rekomendējusi izvairīties no šādu matu krāsu izmantošanas, lai samazinātu vēža saslimstības risku.
Padomi
Diemžēl liela daļa iespējami riskanto vielu vēl joprojām tiek izmantotas matu krāsās. Tādēļ ieteicams izvairīties no noturīgo sintētisko matu krāsu lietošanas.
Izvēlies dabīgās matu krāsas, kas nav tik noturīgas, taču mazāk bīstamas. Jāizvairās no ražojumiem, kur dabiskajām krāsvielām pievieno sintētiskās krāsvielas. Šāda produktu “uzlabošana” diemžēl ir tikai patērētāju mānīšana, jo daudzas no sintētiskajām krāsvielām pat salīdzinoši nelielās koncentrācijās var izrādīties alerģiskas vai ir pat kancerogēnas.
Ja noteikti nevēlies atteikties no sintētisko matu krāsu lietošanas, tās pirms lietošanas vajag izmēģināt uz maza gabaliņa ādas un novērot to 48 stundas. Tikai tad, ja uz ādas neparādās nekāda nevēlama reakcija, vari krāsot matus.
Nagu kopšana
Pirms nagu kopšanas līdzekļu iegādāšanās jāizvērtē, vai apsolītais ieguvums ir reāls un vai to sastāvā nav veselībai kaitīgu vielu. Organizācija Environmental Working Group apgalvo, ka katru reizi, kad uztaisām manikīru vai pedikīru, organismā uzņemam vismaz vienu vielu, kas traucē hormonālās sistēmas darbību.
Acetāti (butilacetāts, etilacetāts un amilacetāts) – šķīdinātāji, kurus izmanto, lai nagu laka ātrāk nožūtu. Jo ātrāk žūstoša laka, jo spēcīgāki šķīdinātāji ir to sastāvā. Uzklājot laku uz nagiem, šķīdinātāji iztvaiko. Izgarojumi var izraisīt galvassāpes, elpceļu un acu kairinājumu, kā arī nelabu dūšu. Protams, reizi nedēļā mājās lakojot nagus, tik nopietnas veselības kaites droši vien neradīsies, bet, ja strādā skaistumkopšanas salonā, kur šīs vielas nākas ieelpot diendienā, labāk piesargāties. Daži pētījumi pierāda, ka ilgtermiņa iedarbības rezultātā var rasties aknu un nieru bojājumi.
Smaržvielas var saturēt ftalātus.
Parabēni ir konservanti, kurus produktā izmanto, lai tas nesabojātos.
Toluēns – šķīdinātājs, kuru arī izmanto, lai nagu laka ātrāk nožūtu, bet pudelītē nesakalstu. Eiropas Savienībā toluēna lietošana ir ierobežota.
Ogļu-darvas krāsvielas – dažas no tām ir kancerogēnas.
Formaldehīds – koncerogēna viela, kas var izraisīt vēža šūnas. Ja no šķīdinātājiem, krāsvielām vai smaržvielām visvairāk jāizvairās cilvēkiem, kas strādā salonos, tad formaldehīds pat mazās devās pasliktina nagu veselību. Šo vielu ražotāji izmanto, lai dubultotu nagu stiprinātāja iedarbību. Taču ļoti iespējams, ka pēc šī produkta lietošanas nagi kļūs vēl trauslāki nekā līdz šim. Folmaldehīds kā ezītis sašķeļ nagu virsējo kārtu, tos padarot vēl trauslākus nekā iepriekš.
Urīnvielas (urea) bāzes konservanti var izdalīt formaldehīdu.
Padomi
Lako nagus pēc iespējas retāk. Tā vietā izmanto piem., barojošas nagu eļļas.
Ja nagus lakot vēlas mazi bērni, tad iegādājaties nomazgājamās nagu lakas uz ūdens bāzes.
Izvēlaties dabiskās kosmētikas ražotāju nagus lakas, kurās nav toluēna, formaldehīda un citu kaitīgāko vielu. Arī specializētās lielās kompānijas mūsdienās piedāvā tā saucamās x-free nagu lakas, kur skaitlis x vietā norāda, cik daudzas pazīstamas bīstamās ķīmiskās vielas nav nagu lakas sastāvā.
Ir pieejamas arī vegāniskas nagu lakas, kas nav testētas uz dzīvniekiem.
Dažādus mutes higiēnas līdzekļus cilvēki lieto jau izsenis. Zobu tīrīšanai izmanto gan jūras sāli un kvēpus, gan sodu. Taču lielākā daļa mūsdienu sabiedrības izmanto zobu pastas, kuras sastāv no ierastā ķīmisko vielu kokteiļa.
Zobu pastas mēs katru dienu vairākas reizes liekam mutē, un tieši caur plāno mutes gļotādu un mēli tās sastāvdaļas var viegli uzsūkties ķermenī. Tieši bērni ir pakļauti vislielākajam riskam, jo viņi, tīrot zobus, norij vairāk zobu pastas.
Zobu pastas bieži vien satur triklozānu, hlorinētu antibakteriālu vielu, ko plaši lieto arī dezodorantos, ziepēs, krēmos un citos produktos. Triklozāns uzkrājas cilvēku audos un ir atrasts mātes pienā.
Bez tam zobu pastu sastāvā bieži atrodams arī liels daudzums fluorīda, taču par tā veselīgumu ir ļoti dažādi viedokļi, it sevišķi, ja fluorīds tiek uzņemts pārāk lielās devās.
Ir arī uzskats, ka zobu pastu nemaz nevajag, jo lielāko ietekmi uz zobu tīrīšanu, dod tieši mehāniskā tīrīšana, ne zobu pasta.
Bieži vien ražotāji papildina zobu pastas arī ar saharīnu, sintētiskajām krāsvielām un smaržvielām (visi potenciāli kancerogēni), nātrija laurilsulfātu (SLS), parabēniem. Baltinošās zobu pastas var saturēt titāna dioksīdu – to pašu, ko sienas krāsās izmanto kā balto pigmentu.
Padomi
Samazini zobu pastas devu uz pusi – lai labi izmazgātu zobus, nevajag pilnu muti ar putām, pietiks ar zirņa lieluma pastas pikucīti.
Uzraugi bērnus, kad tie mazgā zobus, un neļauj aizrauties ar zobu pastas ēšanu.
Izvēlies dabīgas zobu pastas, taču pārbaudi to sastāvu un pārliecinies, ka tām ir atzīts ekosertifikāts.
Izvēlies zobu sukas kātu, kas ražots no koka vai bambusa, jo plastmasas zobu sukas nav pārstrādājamas, bet mēs tās mainām bieži, tā radot kārtējos plastmasas atkritumu kalnus.
Izmēģini pagatavot zobu pastu pats!
Menstruācijas
Ja sieviete lieto paketes, viņa savā mūžā izlieto vairāk nekā 10 tūkstošus pakešu. Tā ir milzīga atkritumu kaudze, kurā ir ne tikai kokvilna, bet arī tādi sintētiski materiāli kā polipropilēns, poliakrilāti, virsmaktīvās vielas, parabēni.
Dažādus mutes higiēnas līdzekļus cilvēki lieto jau izsenis. Zobu tīrīšanai izmanto gan jūras sāli un kvēpus, gan sodu. Taču lielākā daļa mūsdienu sabiedrības izmanto zobu pastas, kuras sastāv no ierastā ķīmisko vielu kokteiļa.
Zobu pastas mēs katru dienu vairākas reizes liekam mutē, un tieši caur plāno mutes gļotādu un mēli tās sastāvdaļas var viegli uzsūkties ķermenī. Tieši bērni ir pakļauti vislielākajam riskam, jo viņi, tīrot zobus, norij vairāk zobu pastas.
Uz tamponu paciņām brīdina par toksiskā šoka sindromu, kas var iestāties, lietojot sintētiska materiāla tamponus, taču nenorāda to sastāvdaļas un citus iespējamos veselības riskus. Tamponus un paketes balinot ar hloru, rodas kancerogēnie dioksīni. Tie gan nokļūst dabā, gan mazā daudzumā saglabājas gatavajos izstrādājumos, palielinot iespēju saslimt ar endometriozi, krūts vēzi, imūnsistēmas slimībām. Tamponi absorbē maksts izdalījumus, radot sausumu, kas var bojāt vagīnas sieniņas. Atdalījušās šķiedras pieķeras vagīnas sienām, pastiprinot iekaisuma risku.
Savu vietu atkaro mazgājamās paketes. Mūslaikos tās ražo no auduma dzīvespriecīgās krāsās ar dažādām aizdarēm. Bieži izmanto bioloģiski audzētu kokvilnu, kas piemērota īpaši jutīgām sievietēm.
Nopērkami arī vairākkārt izmantojami jūras sūkļi, ko izmanto kā mazgājamus tamponus. Jāņem vērā, ka šie dzīvnieki ir mituši piesārņotā ūdenī.
Īpaši plānās paketes satur absorbējošas vielas, piemēram poliakrilāta želeju. Rūpnīcās, kur to ražo, strādnieki cieš no acu un plaušu iekaisumiem. Ilgtermiņa ietekme uz sievietes veselību vēl nav noskaidrota. Aromatizētas paketes var izraisīt iekaisumu. Personiskās higiēnas preču izraisītu alerģisku reakciju sievietes bieži sajauc ar piena sēnīti. Drošāk ir lietot kokvilnas paketes. Ja tām būs bioloģiskās lauksaimniecības sertifikāts, paketēs nebūs pesticīdu atlieku un tās nesaturēs ģenētiski modificētu kokvilnu.
Kādas ir alternatīvas?
Videi draudzīga iespēja ir menstruālā piltuve. Tās ražo no lateksa vai medicīnas precēm domāta silikona, un to var izmantot pat līdz 10 gadiem. Piltuvi lieto līdzīgi kā tamponu, ievietojot makstī. Tajā uzkrājas menstruālās asinis, bet piltuve neuzsūc maksts šķidrumu, tāpēc ir veselīgāka par tamponu. Asinīm nepiekļūst gaiss, tā ka nevairojas baktērijas un nerodas nepatīkams aromāts. Piltuvē ietilpst 30 ml šķidruma, trīsreiz vairāk nekā spēj uzsūkt tampons. Atšķirībā no nesterilajām paketēm un tamponiem piltuvi iespējams dezinficēt vai novārīt. Nopērkot vienu piltuvi simtiem tamponu paciņu vietā, ietaupīsi ne tikai vietu atkritumu izgāztuvē, bet arī naudu. Izmantojot piltuves, jāievēro higēnas prasības, un piltuve būtu jādezinficē pirms katras lietošanas.
Kompostējami ieliknīši “Its August” šobrīd atrodami ASV, tie ir PB sertificēti.
Auduma biksīšu ieliknīši, ko var gan iegādāties, piemēram, Latvijā ražotos “Doopsis”, vai arī uztaisīt pats.
Speciāla menstruāciju laikam domāta apakšveļa, tikai jāņem vērā, ka tajā var būt bīstamas vielas.
Lūpu krāsas un balzāmi
īsa lūpu krāsas vēsture
3000. gads p.m.ē.
Senā Mezopotāmija
Lūpu krāsas tika izgatavotas no drupinātiem dārgakmeņiem vai dārgakmeņiem
1000. gads p.m.ē.
Grieķijas
impērija
Tikai prostitūtas, nevis “labi audzinātas dāmas”, krāsoja savas lūpas, kā to noteica likums līdz 700. gadu pirms mūsu ēras
50. gads p.m.ē.
Senā
Ēģipte
Kleopatra izmantoja skudras un karmīnu bišu vaska bāzē, lai radītu savus purpursarkanās un tumšās plūmes toņus
Viduslaiku laikmets
Katoļu baznīca grimu nosodīja un pat padarīja par nelikumīgu
16
gadsimts
Karaliene Elizabete I padarīja lūpu krāsu nedaudz drošāku ar košenilu, gumijas gumiju, olu baltumiem un vīģes pienu, bišu vasku un augiem
17
gadsimts
Aplauzums atkal tika pasludināts par likumīgu 1890. gadā, lai gan uz to joprojām tika nicināts
19-20
gadsimts
ASV valdība mudināja izmantot lūpu krāsu , lai atbalstītu Pasaules kara centienus. Modes žurnāli sāka diktēt populāras tendences un krāsas
20. gadsimtā krāsotas lūpas demonstrēja gan sieviešu emancipāciju – tā bija sieviešu atbrīvošanās zīme sufražistēm, gan cīņu pret degradāciju – 70. gados feministes atteicās krāsot lūpas, protestējot pret sieviešu nevielīdzību. Lūpu krāsu mums ierastā zīmuļa veidā sāka ražot 1910. gadā Francijā. Kopš tā laika liela daļa sieviešu neiziet no mājas nekrāsotām lūpām. Interesanti, ka lūpu krāsas ir arī viena no zagtākajām kosmētikas precēm veikalos. Mūsdienās ļoti plaši lieto arī lūpu balzamu, tādējādi ražotāji iekaro arī vīriešu tirgu.
Lūpu krāsas patēriņš tiek uzskatīts arī par labu ekonomisko indikatoru. “Lūpu krāsas efekts” raksturo krīzes, jo tad, kad iestājas grūtāki sociālie un ekonomiskie apstākļi un sievietes nevar iegādāties jaunu apģērbu vai apavus, lūpu krāsa ir lēts un vienkāršs veids, kā to kompensēt.
Sastāvs
Lūpu krāsu sastāvs parasti ir garš un sarežģīts, taču visas sastāvdaļas var iedalīt vairākās grupās:
vaskveidīgas vielas un taukvielas: tas ir lūpu krāsas pamats, kas piedod tai formu un ļauj vienmērīgi uzklāties. Tās var būt dabīgas un drošas sastāvdaļas: bišu vasks (Cera Flava) un karnauba (Copernica Cerifera), lanolīns, bet liela daļa lūpu krāsās izmanto daudz lētākos naftas pārstrādes produktus – minerāleļļu jeb paraffinium liquidum, silikonu vai naftas želeju vai kādas citas sintētiskās eļļas;
mitrinātāji (lanolīns vai silikona atvasinājumi), tos pievieno, lai lūpas būtu maigas un elastīgas;
konservanti un antioksidanti pasargā lūpu krāsas no bojāšanās;
pigments piedot krāsu. Tieši krāsvielas, īpaši tās, kas iegūtas no ogļu darvas, ir alerģiskas un kancerogēnas.
Lūpu krāsām pievieno arī UV filtrus un „mitru lūpu” efektu radošas vielas, lai pievērstu patērētāju uzmanību un veicinātu impulsīvus pirkumus. Tā kā lūpu krāsu zīmuļi parasti ir salīdzinoši nelieli, uz iepakojuma nevar uzrakstīt visas sastāvdaļas un veikalā mēs tās neuzzinām. Taču tās var atrast un izpētīt lielāko kosmētikas ražotāju mājaslapās.
Padomi
Izvēlies lūpu krāsu, kuras pamatā ir dabiskas sastāvdaļas – neņem tādu, kuras sastāvā pirmā ir minerāleļļa, un starp sastāvdaļām rēgojas parabēni.
Ir pieejamas daudz lūpukrāsas ar atzītiem ekosertifikātiem – tajās kaitīgo vielu nebūs.
Smaržas
Smaržas pārdod kā luksus preci, kas palielina labsajūtu un seksualitāti. Taču patiesībā tās sastāv no toksiskiem šķīdinātājiem un gaistošām ķīmiskajām vielām.
Smaržu ietekme uz veselību ir maz pētīta, tomēr daži ārsti uzskata, ka tās ir tikpat kaitīgas kā cigarešu dūmi, un pastāv aizdomas par tajās izmantoto vielu neirotoksiskumu. Turklāt smaržu industrijai ir juridiskas tiesības paturēt savu produktu sastāvu noslēpumā, tāpēc patērētājiem nav iespējas uzzināt visu par tajās izmantotajām ķīmiskajām vielām.
Parfimērijas rūpniecībā kopumā izmanto vairāk nekā 5000 ķīmiskas vielas, no kurām 95 % iegūst no naftas. Lielākā daļa veikalos nopērkamo smaržu satur sintētisko aromātvielu maisījumu. Parasti tās ir 50 līdz 100 dažādas vielas, to skaitā benzola atvasinājumi, aldehīdi un citas toksiskas vielas, kas var izraisīt vēzi, centrālās nervu sistēmas traucējumus, alerģisku un astmatisku reakciju, deformēt augli. Šīs vielas iekļūs ķermenī, kad tās ieelpo, vai uzsūcas caur ādu. Tās var kaitēt aknām un nierēm. Citas ķimikālijas uzkrājas taukaudos un lēni izdalās organismā vai arī ar mātes pienu tiek nodotas bērniem. Tās var kairināt kaklu, izraisīt iesnas, aizdusu, galvassāpes, sliktu dūšu un sāpes muskuļos. Gaistošās smaržvielas piesārņo gan iekštelpu, gan āra gaisu.
Padomi
Iesmaržojies nevis ar sintētiskajām smaržvielām, bet ar dabiskām aromātiskām eļļām.
Ja patiešām nespēj atteikties no smaržām, izsmidzini tās uz matiem vai apģērba, nevis uz ādas.
Dekoratīvā kosmētika
Anglijas organizācija Ethical Consumer ir izveidojusi dekoratīvās kosmētikas ražotāju reitingu – augstāko vietu tajā ieņem kompānijas, kas atteikušās no trīs problemātiskākajām vielām kosmētikā: parabēniem, ftalātiem un trikolzāna, vidējo – tās, kuras to paveikušas daļēji, zemāko – ražotāji, kas nav atteikušies no šīm vielām vai neatklāj savu politiku šajā jautājumā.
Labākie
Green People, Lavera, Odylique, Neil’s Yard, Pacifica
Vidējie
Body Shop, Dr.Hauschka, Logona, Lush, Origins
Sliktākie
Aveda, Avon, Clarins, Cover Girl, Elizabeth Arden, Estee Lauder, Lancome, L’Oreal, “AC, Maybelline, Max Factor, Revlon, Rimmel, Urban Decay, YSL.
Iesakām arī ieskatīties latviešu ražotāju produkcijā Madara un Vegan fox.
Mikroplastmasa okeānos
Mūsu zobu pastā, dušas želejā, skrubjos un citos skaistumkopšas līdzekļos bieži ir sīciņas plastmasas bumbiņas. Tās pievienotas abrazīvam efektam. Eiropas Savienībā tiek izmantotas 145 000 tonnas mikroplastmasas. Nelaime tā, ka tās, tāpat kā citas plastmasas, nesadalās un līdz ar notekūdeņiem nonāk jūrās un okeānos, kur tās uzkrājas un jau ir atrastas neskaitāmu ūdens iemītnieku organismos. Precīzi aprēķināt šī piesārņojuma apjomu ir sarežģīti, taču lēš, ka pasaules ūdeņos peld no 50 trilljoniem līdz 75 trilljoniem plasmasas atkritumu. Plastmasas “pērlītes” ar barību uzņem vēžveidīgie un austeres, un pētnieki uzskata, ka tas dramatiski ietekmē to vairošanās spēju un citas bioloģiskās funkcijas.
Zaļais ceļvedis vienuviet sniedz atbildes uz jautājumiem un aktuālu informāciju par to, kā dzīvot zaļu, sociāli atbildīgu un videi draudzīgu dzīvi. Tas noderēs gan tiem, kuri jau ir zaļi domājoši un dzīvojoši, gan arī tiem, kas pirmo reizi uzdos jautājumus par to, no kurienes nāk pārtika un kāpēc apģērbs mēdz būt tik lēts. Var likties – te visa ir ļoti daudz, un vienam cilvēkam to visu ieviest dzīvē nav iespējams. Jā, katrs atsevišķi mēs varam veikt mazus soļus un nelielas izmaiņas, bet visi kopā – vairāk. Tāpēc šajā izdevumā arī aicināsim būt aktīviem un veicināt lielākas kopējās pārmaiņas, iesaistoties sabiedriskās kustībās un izvirzot prasības lēmumu pieņēmējiem.
Piedalīties
Noklikšķinot uz “Sūtīt”, jūs piekrītat personas datu apstrādei