Pārtika

Ēdiens nav tikai produkts uz šķīvja vai veikala plauktā – nopērc, apēd un aizmirsti! Tam ir vēsture gan pirms, gan pēc satikšanās ar tevi.

Lai ēdienu ražotu, pārstrādātu, patērētu un pēc tam tiktu galā ar pārtikas atkritumiem, tiek izmantoti zemes un ūdens resursi, un tas, savukārt, veicina augsnes un ūdens paskābināšanos, ūdenstilpju aizaugšanu, jo tajās nokļūst pārāk daudz barības vielu, un, protams, sekmē klimata pārmaiņas.

Pārtikas audzēšanai, ražošanai un patēriņam ir arī citas ietekmes – limitēta pieeja pārtikai un pārtikas nepietiekamība nereti pastiprina sociālo un ekonomisko nevienlīdzību, lauksaimniecības platību palielināšanās apdraud dzīves telpu visām dzīvām būtnēm, tostarp mums – cilvēkiem. Tāpēc ir svarīgi zināt pārtikas produktu stāstu visā pilnībā.

Pārtikas preču aprites cikls

Šeit nav minēti visi faktori, kas būtu jāņem vērā, lai aprēķinātu produktu ietekmi uz vidi, piemēram, lauksaimniecības tehnikas ražošana ir ļoti energoietilpīga. Taču ir skaidrs, ka katra darbība, kas veltīta tam, lai mēs tiktu līdz ikdienas maltītei, atstāj ietekmi uz vidi.

Pieci atbildīga pārtikas patēriņa principi

Sezonāla pārtika

Savā dabiskajā laikā augusi pārtika ir garšīgāka un daudzveidīgāka, tā arī rada mazāk piesārņojumu, jo tās ieguvē jāpatērē mazāk enerģijas un lauksaimniecības ķimikāliju. Pārtikas šķirnes, ko audzē visu gadu, parasti ir pielāgotas ražošanas procesam, nevis izvēlētas garšas īpašību dēļ.

Vietējā pārtika

Izvēloties vietējo pārtiku, atbalstīsi vietējo ekonomiku, samazināsi transporta ietekmi uz vidi, turklāt vietējā pārtika ir novākta gatava un salīdzinoši nesen, tāpēc būs gardāka.

Bioloģiska pārtika

Bioloģiskā pārtika ir audzēta un ražota saskaņā ar augu un dzīvnieku dabīgajiem augšanas procesiem, neizmantojot sintētiskās lauksaimniecības ķimikālijas, minerālmēslus un antibiotikas. Bioloģiskajā lauksaimniecībā ir būtiski izveidot līdzsvarotu, dabīgu un nepiesārņotu ekosistēmu. Tāpēc pārtika nesatur pesticīdu atliekvielas, netiek piesārņota apkārtējā vide, kā arī ietekme uz klimatu ir mazāka.

Īsās pārtikas piegādes ķēdes

Jo tuvāk esi savas pārtikas ražotājam, jo lielāka iespēja, ka pārtika būs svaiga un garšīga. Ja pārtiku ražo tuvu patēriņa vietai, tad var izvēlēties tādas šķirnes, kas ir bagātīgās pēc garšas, nevis izturīgas transportējot. Īsajās pārtikas ķēdēs ir mazāk starpnieku, tāpēc vairāk saņem pats ražotājs. Tāpat nepieciešams mazāk iepakojuma.

Veģetāra un vegāniska pārtika vai samazināts gaļas patēriņš

Dzīvnieku izcelsmes produkti, ja tie nav bioloģiski, atstāj vislielāko ietekmi uz vidi. Arī uztura speciālisti piekrīt, ka mēs patērējam pārāk daudz gaļas. Tāpēc gan klimats, gan veselība iegūs, ja samazināsim gaļas patēriņu vai iepazīsim veģetāro ēdienu pasauli.

Tiešā pirkšana

Vienkāršākais veids, kā pārbaudīt, vai pārtika, ko tu lieto uzturā, ir videi draudzīga – atbildi uz jautājumu, vai personiski pazīsti pārtikas audzētāju vai ražotāju. Ja atbilde ir jā, tad ir liela iespējamība, ka vari izsekot, vai tava pārtika ir zaļa un ilgtspējīga!

Tiešā pirkšana palīdz ik nedēļu tikt pie svaigas bioloģiski audzētas vietējās pārtikas, iegādājoties to pa tiešo no bioloģiskajiem zemniekiem. Tiešās pirkšanas pulciņi ir veids, kā, saplānojot produktus nākamās nedēļas uzturam un rotācijas kārtībā ieguldot dežūrās pāris stundas mēnesī, tu vari būt daļa no bioloģiskās pārtikas iegādes sistēmas tavā vietējā apkaimē.

Iegādājoties pārtikas produktus, iesakām pievērst uzmanību:

vai vari iegādāties neiepakotus vai bioloģiskā iepakojumā pieejamus pārtikas produktus

vai pārtikas produkti nesatur ģenētiski modificētas sastāvdaļas

vai pārtikas audzētāji un ražotāji ir saņēmuši pienācīgu samaksu par savu darbu

vai tropisko zemju produkti, ko pie mums neaudzē vai neražo, piem., banāni, mango, kafija, kakao, šokolāde, cukurniedru cukurs, ir ar Godīgās tirdzniecības marķējumu

Ja vēlies ēst videi draudzīgāk, tad seko vismaz dažiem no šiem principiem. Ja visus kopā tos ieviest savā dzīvē neizskatās reāli, tad, piemēram, uzturā samazinot gaļas patēriņu, vari samazināt savu oglekļa pēdu un padarīt pārtikas patēriņu klimatam saudzīgāku.

Pārtikas un citu atkritumu mazināšanas iniciatīvas

Ilgt nespējīga patēriņa rezultātā pasaulē kopumā trešdaļa cilvēku patēriņam saražotās pārtikas tiek izmesta. Tieši mājsaimniecības ir pārtikas piegādes ķēdes posms pārtikušākajās valstīs, tostarp LV, kur, salīdzinot ar audzēšanu, ražošanu, tirdzniecību, piegādi un ēdināšanu, rodas lielākais pārtikas atkritumu daudzums – gandrīz puse no visas piegādes ķēdē izmestās pārtikas. Šīs situācijas risināšana ir starpnozaru jautājums, kur liela loma ir patērētāju izpratnei, ieinteresētai rīcībai, savstarpējam atbalstam un sadarbībai.

Pārtikas atkritumu piramīda rāda, kā vislabāk izmantot pārtiku, kas citādi tiktu izmesta atkritumos. Veiksmīgākās iniciatīvas ir tās, kur cenšamies izvairīties no pārtikas atkritumu rašanās vai samazinām atkritumos izmestās pārtikas daudzumu. Gadījumos, kad nav iespējams novērst pārtikas atkritumu rašanos, ir svarīgi atrast tiem labāko pielietojumu, nododot tos otrreizējai pārstrādei vai arī enerģijas atgūšanai. Pārtikas atkritumu sadedzināšana bez enerģijas atgūšanas vai apglabāšana poligonos nav ilgtspējīgi pārtikas atkritumu apsaimniekošanas veidi.

Pārtikas atkritumu samazināšana sākas ar attieksmes maiņu attiecībā uz pārtikas patēriņu: pārtikas pirkšanu, ēdienu gatavošanu, ēšanas paradumiem un pārtikas atkritumu apsaimniekošanu. Tāpēc mēs katrs kā patērētājs varam uzlabot savus ar pārtikas patēriņu saistītos paradumus un dalīties pieredzē ar citiem.

Pārtikas atkritumu daudzuma mērīšana

Sākot ar 2020. gadu, visām ES dalībvalstīm pēc vienotas metodoloģijas ir jāiesniedz EK informācija par pārtikas atkritumu mērījumiem katrā pārtikas piegādes ķēdes posmā: primārajā ražošanā, pārstrādē un ražošanā, pārtikas mazumtirdzniecībā un citādā izplatīšanā, restorānos un ēdināšanas pakalpojumos un mājsaimniecībās. Vienotā metodoloģija ir pamats, lai savāktie dati būtu kvantitatīvi apkopojami visā ES un veidotu detalizētu pārskatu par pārtikas atkritumu daudzumu katrā no pārtikas atkritumu apsaimniekošanas galamērķiem.

Pēc šīs vienotās metodoloģijas ir izstrādāta Pārtikas atkritumu apjoma mērīšanas rokasgrāmata, kas ir pielāgota uzņēmumu un mājsaimniecību vajadzībām.

Ir pieejami arī citi pārtikas atkritumu mērīšanas rīki.

Kampaņas un citi pārtikas atkritumu mazināšanas pasākumi

Pilsoniskā sabiedrība, tostarp nevalstiskās organizācijas, viedokļu līderi un aktīvisti, ir nozīmīgs pārmaiņu virzītājs pašvaldībā. Pilsoniskā sabiedrība ir apliecinājusi vēlmi, potenciālu un ietekmi mazināt pārtikas atkritumus.

Kampaņas un citi pasākumi rosina aizdomāties par pārtikas atkritumu jautājumu, balstoties uz vides, sociālo un ekonomisko ilgtspēju, un pilnveidot atbildīga pārtikas patēriņa prasmes savā mājsaimniecībā.

Kampaņu un citu pasākumu īstenošanā nav vecuma ierobežojuma. Šodienas situācija pārtikas atkritumu jomā var lielā mērā ietekmēt to, vai jaunās paaudzes nākotne būs ilgtspējīgā pasaulē.

Pārtikas derīguma termiņa norādes “ieteicams līdz” un “izlietot līdz”.
Pārtika atkritumu mazināšana iepērkoties, uzglabājot un gatavojot.
Pārtikas atkritumu šķirošana.
Pārtikas atkritumu atbildīga apsaimniekošana.
Starptautiskā pārtikas zudumu un pārtikas atkritumu izpratnes diena.

Materiāli, kas varētu noderēt šo pasākumu organizēšanā

Motivācijas rīki pārtikas atkritumu mazināšanā

Motivācijas rīkus pārtikas atkritumu mazināšanā var izstrādāt un ieviest pašvaldībās

Veiksmīgākie motivācijas rīki pārtikas atkritumu mazināšanā

Zaļo pavirzītāju piemēri (pēc Schubert. 2016. Green nudges: Do they work? Are they ethical?)

Dažādu veidu atzinības par pārtikas atkritumu samazināšanas pieredzi (būs saistoši tiem, kas vēlas uzturēt pozitīvu paštēlu ar “zaļas” uzvedības palīdzību)

atkritumu apsaimniekotāja piedāvājuma komplektā ir bioloģiski noārdāmo atkritumu konteiners (būs saistoši tiem, kas parasti izvēlas piedāvājumu pēc noklusējuma (modification of defaults)

Iespēja salīdzināt pārtikas atkritumu mazināšanas situāciju savā mājsaimniecībā ar kaimiņu, apkaimes, pilsētas, pašvaldības mājsaimniecībām (būs saistoši tiem, kas seko citu piemēram un atdarina citu uzvedību (social conformism)

Visefektīvākie pamudinājumi pārtikas atkritumu apsaimniekošanai, kas ietekmētu arī pārtikas atkritumu apjoma samazināšanu:

ekonomiskais izdevīgums – mazāka maksa par pareizi šķirotiem atkritumiem salīdzinājumā ar maksu par nešķirotiem atkritumiem

skaidrība – uz bioloģiski noārdāmo atkritumu konteineriem ir saprotami uzraksti vai apzīmējumi, kas īsi un nepārprotami izskaidro, ko tajos likt.

ērtums – šķiroto atkritumu laukums atrodas tuvu un ir ērti pieejams (piem., nav dubļains)

Pārtikas atkritumu mazināšanas kulinārās laboratorijas

Bezatlikumu jeb Zero Waste gatavošana

Pārtikas atkritumu mazināšanas kulinārās laboratorijas ir interaktīvas ēdienu gatavošanas meistarklases, kurās notiek:

Kulinārajā laboratorijā dalībnieki piedalās,

Kulināro laboratoriju aktuālākie temati:

Bezatlikumu gatavošana

Gatavošana no pārtikas pārpalikumiem

Nestandarta formas dārzeņu vai augļu kulinārija

DiskoZupa

Piemērs: sojas piena gatavošana no sojas pupiņām.

Kad sojas piens gatavs, no tā pagatavo majonēzi, un no sojas pupiņu izspiedām, kas paliek pēc piena gatavošanas, tiek gatavotas okaras jeb dārzeņu kotletītes.

Gatavošana no pārtikas pārpalikumiem

Kulinārajā laboratorijā dalībnieki bagātina savu izpratni:

par pārtikas situāciju pasaulē,
par izmantoto pārtikas produktu piegādes ķēdēm;
par ēdienu ilgtspējīgu gatavošanu, izvēloties bioloģiskos produktus;
kā arī produktus ar pēc iespējas īsāku piegādes ķēdi, un pilnveido savas prasmes;
pārtikas pārpalikumu izmantošanā citu ēdienu gatavošanā.

Nestandarta formas dārzeņu vai augļu kulinārija

Sabiedrībā ir aizspriedumi pret nestandarta formas augļiem un dārzeņiem. Tos izmet atkritumos visbiežāk tieši formas dēļ. Ir svarīgi izglītot sabiedrību par to, ka nestandarta formas augļi un dārzeņi ir tikpat garšīgi un uzturvielām bagāti kā standarta formas augļi un dārzeņi.

Kulinārajā laboratorijā dalībnieki bagātina savu izpratni:

par pārtikas situāciju pasaulē,
par izmantoto pārtikas produktu piegādes ķēdēm,
par ēdienu ilgtspējīgu gatavošanu, izvēloties augļus vai dārzeņus, kam nav standarta forma.

DiskoZupa – kulinārā laboratorija gatavošanai no pārtikas pārpalikumiem

Gatavot ēdienu videi draudzīgā veidā ir interesanti un ekonomiski izdevīgi. DiskoZupas solidārajā un dzīvespriecīgajā piedzīvojumā iesaistās visi:

izpēta, kas no pieejamās pārtikas ir apvītis vai pārgatavojies un kas ir derīgs ēdiena gatavošanai,
kopīgi gatavo – mizo un kapā, miksē un vāra kārdinošu ēdienu,
to degustē un,
ja paliek pāri, dalās ar citiem,
varbūt pat dzied un uzdejo.

Šī starptautiskā kustība ir radusies Vācijā, un “Zaļā brīvība” to organizē Latvijā.

Bioloģiskā pārtika

Bioloģiskā pārtika kļūst arvien populārāka, taču vēl arvien daudziem nav skaidrs, kas tā īsti ir. Vai visa pārtika, kas nāk no laukiem, būs bioloģiska? Vai bioloģiskā pārtika ir tā pati, kas ekoloģiskā pārtika?

Tātad vispirms ir vide, bioloģiskā daudzveidība, līdzsvarotas ekosistēmas veidošana ⎯ un tad produkti, kuri ir garšīgi, dabīgi un tīri. Pašā bioloģiskās lauksaimniecības pamatā ir dabīgi auglīgas augsnes veidošana. Tāpēc audzē kultūras, kas no gaisa piesaista slāpekli, izmanto kūtsmēslus, kompostu un dabiskus preparātus, kas veicina derīgo augsnes mikroorganismu darbību. Lai mazinātu piesārņojumu, ierobežo pieļaujamo mājlopu skaitu un kūtsmēslu devu.

Ja ir veselīga augsne, tad tajā izaug dabīgi spēcīgi, veselīgi augi, un sintētiskās agroķimikālijas nav nepieciešamas.

Bioloģiskās lauksaimniecības pamatuzdevums ir nodrošināt ilgtspējīgu augstas kvalitātes un veselīgu pārtikas ražošanu, saglabāt bioloģisko daudzveidību un saudzīgi izturēties pret dabu.

Bioloģiskās lauksaimniecības principi

Neizmanto sintētiskās agroķimikālijas: pesticīdus un minerālmēslus

Ievēro augu un dzīvnieku dabīgos augšanas procesus

Veido līdzsvarotu ekosistēmu

Izmanto saimniecības iekšējos resursus, tos taupot un saudzējot

Rūpējas par bioloģisko daudzveidību

Ievēro augstus dzīvnieku labturības standartus

Lopus un putnus baro ar bioloģiski audzētu pārtiku

Neizmanto ģenētiski modificētus organismus un no tiem atvasinātus produktus – ne ražošanā, ne lopbarībā, ne pārstrādē

Bioloģisko pārtiku var pazīt pēc Eiropas Savienības vienotā ekomarķējuma jeb ekolapiņas. Ir ekolapiņa – ir bioloģisks produkts. Nav ekolapiņas – tas nav bioloģisks produkts.

Bioloģiskā sertifikācija

Latvijas nacionālais ekomarķējums ir Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības preču zīme –ekopakaviņš. Ekopakaviņš norāda, ka tā marķētie produkti ražoti Latvijā. To piešķir LBLA, un tas ir izmantojams tikai kopā ar ES ekolapiņu.

Apzīmējumu “bioloģisks” vai “ekoloģisks”, “bio” vai “eko” pārtikai drīkst izmantot tikai tad, ja ražotājam, zemnieku saimniecībai vai pārstrādes uzņēmumam ir piešķirts bioloģiskās lauksaimniecības sertifikāts.

“Bioloģisks” vai “ekoloģisks”, “bio” vai “eko” attiecībā uz pārtiku ir līdzvērtīgi termini, tie ir savstarpēji aizvietojami un nozīmē vienu un to pašu.

Tikai tie uzņēmumi, kuriem ir piešķirts bioloģiskās lauksaimniecības sertifikāts, drīkst lietot Eiropas Savienības ekomarķējumu – zaļo ekolapiņu.

Bioloģiskā sertifikācija ir nopietns process. Lai iegūtu sertifikātu, ražotājam jāiziet divu gadu pārejas posms. Pēc sertifikāta iegūšanas notiek ikgadējās pārbaudes, kā arī neplānotās “pārsteiguma” pārbaudes, un ražotājam visas savas darbības stingri jādokumentē visa gada garumā.

Sertifikāciju Latvijā veic divas iestādes: “Vides kvalitāte” un “Sertifikācijas un testēšanas centrs”.

Visu bioloģiski sertificēto uzņēmumu datu bāze ir pieejama Pārtikas un veterinārā dienesta tīmekļvietnē.

Kur iegādāties bioloģisko pārtiku?

Bioloģisko pārtiku var iegādāties veikalos, lielveikalos, tirgū un tieši no zemniekiem. Galvenais, lai tai būtu ekomarķējums – zaļā lapiņa.
Ja iepērkaties tirgū un pārdevējs apgalvo, ka produkti ir bioloģiski, lūdziet uzrādīt sertifikātu!
Visvairāk bioloģiskās pārtikas var atrast specializētajos ekoveikalos, taču arī ekoveikalā ne visi produkti būs bioloģiski sertificēti. Ja tev tas ir būtiski – meklē marķējumu!

Īsumā par pesticīdiem

Pirmais, ar ko cilvēkiem saistās bioloģiskā pārtika, ir tas, ka bioloģiskie lauksaimnieki neizmanto pesticīdus.

Ja ir veselīga augsne, tad tajā izaug dabīgi spēcīgi, veselīgi augi, un sintētiskās agroķimikālijas nav nepieciešamas.

Visā pasaulē, un arī Latvijā pesticīdu izmantošanas apjoms konvencionālajā lauksaimniecībā pēdējās desmitgadēs ir strauji audzis. Saskaņā ar Apvienoto Nāciju Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (FAO) datiem 2000. gadā Latvijas laukos izkaisīja aptuveni 250 tonnas pesticīdu, savukārt 2014. gadā – jau vairāk kā 1000 tonnas pesticīdu.

Ar pesticīdiem saindējas cilvēki, kas apstrādā laukus, it īpaši trešās pasaules valstīs. ANO norāda, ka no saindēšanās ar pesticīdiem katru gadu mirst 200 000 cilvēku. Pētījumi rāda, ka lauksaimniecības teritoriju tuvumā strādājošiem cilvēkiem dzimst bērni ar anomālijām un autismu, kā arī attīstās vēzis.

No pesticīdiem cieš ne tikai cilvēki. Tie nogalina miljardiem putnu, zivju, kukaiņu un citu dzīvo radību, ko nav bijis paredzēts nonāvēt.

Minerālmēsli no laukiem nokļūst ūdenstilpnēs, veicinot to aizaugšanu, zivju un citu ūdensdzīvnieku smakšanu. Gaisā izdalās slāpekļa oksīdi, oglekļa dioksīds, amonjaks.

Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādes pētījumā tika atklāts, ka vairāk kā 45 % Eiropas pārtikas produktu satur pesticīdu atliekvielas. Lai arī šīs atliekvielas ir drošo normu robežās, pieaug kopējais pesticīdu skaits, kuru atliekvielas atrod pārtikā, un ir ļoti maz zināms par vairāku atliekvielu kombinēto ietekmi uz cilvēku. Tāpat ir arī arvien vairāk pētījumu, kas rāda, ka arī atļautajās robežās pesticīdi ilgtermiņā var ietekmēt mūsu organismu.

Pasaules veselības organizācija 2015. gadā atzina, ka glifosāts, kas ir populārākā nezāļu iznīcināšanas līdzekļa raundapa aktīvā viela, ir iespējami kancerogēns.

Visā pasaulē samazinās bišu un citu apputeksnētāju skaits, jo industriālā lauksaimniecība apdraud to dabīgās dzīvotnes, un tajā izmantotie insekticīdi neonikotonoīdi nodara bitēm lielu kaitējumu. Vai vēl pēc pārdesmit gadiem gribēsim apputeksnēt augus paši?

Apvienoto Nāciju organizācijas eksperti 2017. gada pavasara ziņojumā saka: “Pesticīdu izmantošanai ir katastrofāla ietekme uz vidi, cilvēku veselību un sabiedrību kopumā.”

Padomi

Produktus, kurus patērējat visvairāk, iegādājieties bioloģiski sertificētus.

Pilngraudu produkti ir gardi, bet tos labāk izvēlēties retāk. Tajos saglabājies grauda apvalks –ja graudi audzēti konvencionāli, tos apstrādā ar pesticīdiem vairākas reizes sezonā, un grauda apvalkā būs to atliekvielas.

Ēdiet sezonāli! Zemene ziemā noteikti būs apstrādāta ar agroķimikālijām, lai nonāktu līdz tava veikala plauktam.

Izvēlaties bioloģiski audzētu pārtiku bērniem, grūtniecēm, veciem cilvēkiem un tad, ja ir veselības problēmas – tad ir lielāka uzņēmība pret pesticīdu atliekvielām.

Konvencionāli audzētus produktus rūpīgi nomazgājiet un nomizojiet.

Saites

Agroekoloģija

Bioloģiskā pārtika ir pazīstamākā alternatīva pesticīdu lietošanā balstītajai industriālajai lauksaimniecībai, taču tā nav vienīgā. Dažādas ekoloģiskās lauksaimniecības pieejas kopumā dēvē par agroekoloģiju.

Tā ir alternatīva pieeja pašreizējam valdošajam industriālās lauksaimniecības modelim, kurā dominē vienveidīgas kultūras lielās platībās, kā arī intensīva mākslīgo minerālmēslu un pesticīdu lietošana. Tā nav viens konkrēts metožu kopums, bet gan vesela kustība un zinātnes novirziens – plaša, pierādījumos balstīta pieeja, kas visu laiku attīstās.

Tās mērķis ir ilgtspējīga, videi draudzīga lauksaimnieciskā ražošana, nekaitējot dabas resursiem un izmantojot dabas procesus savā labā, veidojot dabīgi veselīgu augsni, veicinot bioloģisko daudzveidību un, protams, samazinot toksisko vielu izmantošanu. Agroekologi pēta un attīsta tādas lauksaimniecības prakses, kas ņem vērā konkrētās vietas parametrus, kā arī dabas un lauksaimnieku vajadzības, turklāt ilgtermiņā.

Galvenie agroekoloģijas principi

otrreizēja resursu izmantošana

samazināta ieguldītā enerģija un materiāli

sinerģijas

konektivitāte

ekonomiskā diversifikācija

dalīšanās ar zināšanām

godīgums

zemes sociālā vērtība un līdzdalība

Agroekoloģijas pieeju izmanto dažādās lauksaimniecības un dārzkopības praksēs: agromežsaimniecībā, kombinētajā lauksaimniecībā, reģeneratīvajā lauksaimniecībā un citos novirzienos.

Pētījumi rāda, ka tieši agroekoloģiskās pieejas ir nepieciešams attīstīt un izmantot plašākā mērogā, lai nodrošinātu pietiekamu ražu un ilgtspējīgi pabarotu pasaules iedzīvotājus, tajā pašā laikā atjaunojot līdzsvaru starp dabu un cilvēku vajadzībām, tostarp atsakoties no pesticīdu izmantošanas.

Permakultūra

Permakultūra ir kustība un filozofija, kas rosina uz ilgstošu, ilgstpējīgu un sistēmisku saimniekošanu savā apkārtnē saskaņā ar dabu.
Viens no mūsdienu permakultūras pamatlicējiem, austrietis Zeps Holcers to sāka izmantot kā sistemātisku metodi, pārveidojot Austrijas Alpu nogāzes auglīgos dārzos un bagātīgās dzīvotnēs, tāpēc permakultūra daudziem vispirms saistās tieši ar pārtikas audzēšanu un dārziem. Tā paredz iedziļināšanos un savas vides izprašanu, tās esošo resursu efektīvu izmantošanu, daudzveidības veicināšanu un praktiskus risinājumus ilgtspējai – permakultūras principi izmantojami gan dārzā, gan mājas iekārtošanā, gan arī cilvēku attiecībās.
Latvijā jau daudzus gadus aktīvi darbojas Permakultūras biedrība.

Audzēsim paši

Pārtiku sev varam audzēt paši! Pat ja tev ir tikai palodze vai balkons pilsētas dzīvoklī, vari sākt ar garšaugiem un tomātu stādiem podos. Pagalms, pilsētas dārziņš, lauku māja – it visur ir iespēja izaudzēt sev ēdienu un tā samazināt savu atkarību no pārtikas industrijas. Kā arī,protams, gūt to gandarījumu, ko var dot sadarbība ar dabu.

Iegādājies bioloģiski sertificētas sēklas! Tās var pazīt pēc zaļās ekolapiņas.

Nelieto savā dārzā sintētiskās agroķimikālijas!

Meklē pēc atslēgvārdiem: urban gardening, window farming.

Stādus var iegādāties no bioloģiskajiem lauksaimniekiem.

Iepazīsties ar Latvijas sēklu maiņas kustību. Uzzini vairāk

Nekautrējies aizbraukt ciemos pie kāda bioloģiskā saimnieka vai uz permakultūras paraugsaimniecību un uzzināt, kā tiek audzēta pārtika.

Visā pasaulē arvien pazīstamāka kļūs urbānā dārzkopība – pārtikas audzēšana pilsētvidē, izmantojot netradicionālas pieejas un risinājumus.

Godīgā tirdzniecība

Tomēr ēst un dzert tikai vietējo produkciju būtu garlaicīgi. Ne vairs tējas un šokolādes, ne piparu un banānu… Tāpēc daļa pārtikas preču vienmēr tiks importēta, un mēs pie tā esam neatgriezeniski pieraduši. Taču vai mēs aizdomājamies, par kādu cenu mēs tiekam pie savas ikdienišķās lates? Kāpēc banāni ir tik lēti? Un kam mēs samaksājam, kad pērkam šokolādi?

Globālo dienvidu valstu zemnieki, kas audzē savu produkciju eksportam, ir pakļauti straujām un neparedzamām tirgus svārstībām. Cena, par kādu viņi nereti ir spiesti pārdot savu izaudzēto produkciju, bieži vien ir pat zemāka par tās pašizmaksu. Atšķirībā no ES zemniekiem viņi nesaņem valsts subsīdijas. Lauvas tiesu no peļņas par kakao, kafiju, banāniem, ziediem, tēju un citām globālajos dienvidos ražotajām precēm saņem starptautiskās korporācijas.

Acīmredzams, ka globālā tirdzniecība bieži ir negodīga. Lai to risinātu, ir izveidojusies Godīgā tirdzniecība.

Godīgā tirdzniecība radās 20. gadsimta vidū, kad vairākas nevalstiskās organizācijas ASV sāka veidot taisnīgas tirdzniecības piegādes ķēdes – pārdot Āfrikas, Dienvidamerikas un citu nabadzīgo valstu iedzīvotāju ražotos rokdarbus nelielos veikaliņos, nodrošinot, ka cilvēki, kas tos darinājuši, saņem lielāko daļu vai pat visus no gūtajiem ienākumiem.

Ar laiku nodibinājās arī Godīgās tirdzniecības organizācijas, kuru mērķis ir sniegt dažāda veida palīdzību un atbalstu nabadzīgiem ražotājiem no ekonomiski vai politiski nestabilām valstīm, it sevišķi dienvidos.

Viens no globālās nevienlīdzības skaidriem piemēriem ir nevienlīdzība un netaisnība kakao piegādes ķēdē. Vairāk nekā 80 % kakao audzētāju un plantācijas strādnieku ienākumi joprojām nesasniedz minimālo ienākumu līmeni, un vairāk nekā puse kakao audzētāju dzīvo zem nabadzības sliekšņa. Šo problēmu pavada arī citas lielas sociālas problēmas: bērnu darbs, dzimumnevienlīdzība, mežu izciršana, piesārņojums un citas.

Mūsdienās populāri kļuvuši Godīgās tirdzniecības pārtikas produkti: kafija, tēja, kakao, cukurs, vīns, augļu sulas, rieksti, rīsi, garšvielas un citi. Šo produktu piegādes ķēžu dalībnieku attiecības tiek regulētas – nosakot minimālo cenu, kāda tiks maksāta ražotājam vai audzētājam, uzstādot cilvēktiesību un vides prasību ievērošanas noteikumus un ievērojot citus godīgās tirdzniecības principus. Pastāv vairākas organizācijas, kas nodarbojas ar Godīgās tirdzniecības produktu sertifikāciju. Šāds marķējums apliecina, ka produkts ir ražots, ievērojot Godīgās tirdzniecības principus.

Godīgās tirdzniecības principi

garantēta godīga cena ražotājam

NĒ piespiedu darbam un bērnu darbam

droši un veselīgi darba apstākļi ražotājiem

vides aizsardzība

dzimumu līdztiesība

Godīgās tirdzniecības piemaksa – papildu atbalsts vietējo kopienu vajadzībām

caurskatāmība un atbildība tirdzniecības partneru attiecībās

ražotāju neatkarības un attīstības veicināšana

Godīgās tirdzniecības sertifikāts garantē, ka iepircēji maksā noteiktu papildu summu tieši laukstrādniekiem un mazajiem zemniekiem – neatkarīgi no tā brīža cenas pasaules tirgū. Tāpat tiek nodrošināta arī piemaksa, kas jāizmanto vietējās kopienas vajadzībām: pensiju fondiem, skolām, elektrības un veselības aprūpes ieviešanai, arī piesārņojuma attīrīšanas projektiem.

Pētījumi liecina, ka Godīgajai tirdzniecībai var būt pozitīva ietekme uz mazo lauksaimnieku un ražotāju dzīvi, jo īpaši palielinot ienākumus un uzlabojot piekļuvi izglītībai, veselības aprūpei un citiem būtiskiem pakalpojumiem. Godīgā tirdzniecība var arī veicināt ilgtspējīgu lauksaimniecības praksi un vides pārvaldību.

Mengeša Vočo

audzētāja no Oromias Etiopijā

Mana māja ir pilnīgi izmainījusies, veselība un ienākumi ir uzlabojušies, un es varu paplašināt savu apstrādājamo zemes platību… Tagad mūsu kooperatīvā ir nodibināts veikals, kur mēs varam iepirkties, mums ir pieeja tīram ūdenim, kā arī uzbūvēta skola, un tam izmantota Godīgās tirdzniecības piemaksa.

Godīgās tirdzniecības standarti arī ierobežo bērnu darbu, nostiprina strādnieku tiesības veidot arodbiedrības, liek apmācīt un apgādāt ar drošības līdzekļiem laukstrādniekus, kas darbojas ar pesticīdiem, un veicina vides aizsardzību.

Godīgā tirdzniecība sniedz labumu arī videi. Piemēram, gandrīz 80 % godīgās tirdzniecības kafijas ir saņēmusi arī bioloģiskās produkcijas sertifikātu. Starptautiskā Godīgās tirdzniecības organizācija Fairtrade International ir pieņēmusi stingrus vides standartus, kas cita starpā aizliedz audzēt ģenētiski modificētus augus.

1988. gadā Nīderlandē tika ieviesta pirmā Godīgās tirdzniecības marķēšanas sistēma. 2002. gadā ieviesa starptautisko logotipu. Šobrīd Godīgās tirdzniecības organizācija Fairtrade International un Pasaules Godīgās tirdzniecības organizācija pārstāv vairāk nekā 2 miljonus ražotāju un strādnieku 76 valstīs.

Populārākie Godīgās tirdzniecības marķējumi

Godīgā tirdzniecība ir kļuvusi par nozīmīgu spēku Eiropā

Trešdaļa Apvienotajā Karalistē pārdoto banānu ir ar Fairtrade marķējumu.

Trešdaļa Vācijā pārdoto rožu ir Fairtrade sertificēta.

No visa pārdotā kafijas apjoma Šveicē 11 procenti ir ar Fairtrade zīmi, savukārt Apvienotajā Karalistē šī proporcija sasniedz 25 procentus.

2021. gadā Fairtrade sistēmā strādājošie lauksaimnieki un strādnieki nopelnīja papildu 190 miljonus eiro Fairtrade piemaksās, tie tika ieguldīti vietējo kopienu dzīves kvalitātes uzlabošanā.

Jāpiemin, ka joprojām turpinās diskusijas par Godīgās tirdzniecības efektivitāti un ierobežoto spēju globāli uzlabot nabadzīgo audzētāju situāciju. Lai gan Godīgā tirdzniecība var piedāvāt svarīgas priekšrocības audzētājiem un ražotājiem globālajos dienvidos, ar to visticamāk ir par maz, lai mainītu tās pamata tendences pasaules ekonomikā, kuras rada nabadzību un nevienlīdzību. Tomēr lielā mērā pateicoties tieši Godīgās tirdzniecības kustībai, šīs problēmas ir kļuvušas redzamas un par tām ir uzzinājuši patērētāji, kuri savukārt izdara spiedienu uz globālajām korporācijām, valstu valdībām un citiem rirgus spēlētājiem.

Kopumā Godīgā tirdzniecība ir viena no pieejām, kas var palīdzēt veicināt lielāku sociālo un vides taisnīgumu globālajā tirdzniecībā. Tomēr ir svarīgi apzināties tās ierobežojumus un strādāt arī pie plašākām sistēmiskām pārmaiņām.

Lasi vairāk

Ģenētiski modificēta pārtika

Ģenētiski modificēti organismi (ĢMO) ir jebkurš reproducējams (reproducēties spējīgs) vai ģenētisko materiālu nodot spējīgs bioloģisks veselums, izņemot cilvēku, kurā ģenētiskais materiāls ir pārveidots citādi, nekā dabiski krustojot vai dabiski rekombinējot. Līdz ar to organismiem rodas jaunas īpašības, kas arī ir ģenētiskās modifikācijas mērķis. Ja dabīgā selekcija ir gadu tūkstošiem izmantots process, lai uzlabotu augus vienas sugas ietvaros, tad ģenētiskā modifikācija ir ļoti strauja, var notikt starp sugām un var radīt dzīvajā organismā gan pavisam nelielas, gan lielas izmaiņas, kas ārēji nav redzamas.

Ģenētiskā modifikācija ir zinātnes nozare, kas pastāv aptuveni 40 gadus, bet komerciāli ĢMO tiek audzēti un pārdoti apmēram 30 gadus, kopš 1994. gadā tirgū parādījās pirmais ģenētiski modificētais tomāts. ĢMO inženieri uzskata, ka šie organismi ir ražīgāki, izturīgi pret sausumu un temperatūras svārstībām, kaitēkļiem, slimībām un agroķimikālijām.

Kas, kur un ko audzē?

Tiek audzēta ģenētiski modificēta soja, kukurūza, kokvilna, rapsis. Nelielos daudzumos audzē arī ķirbi, papaiju, lucernu, rīsus.

2015. gadā Amerikas Pārtikas un zāļu administrācija apstiprināja atļauju laist tirgū ĢM lasi. AquAdvantage lasis izaug divreiz ātrāk kā Atlantijas lasis, šobrīd tas jau ir pieejams tirgū.

Kā uzzināt, vai pārtikā ir ĢMO?

Pēti mazos burtiņus uz etiķetes! Ja produkta sastāvā ir 0,9 % un vairāk ĢMO, tad ražotājam tas jānorāda uz etiķetes. Ja mazāk – tad šādas prasības nav. ES likumdošana neparedz marķēt dzīvnieku izcelsmes produktus, ja dzīvnieki baroti ar ĢM barību.
Eļļas un sojas produktu ražotāji patērētāju informēšanai mēdz uz saviem produktiem norādīt: nesatur ĢMO.
Bioloģiski sertificēti produkti nesatur ĢMO, tāpat arī tie Latvijas kvalitātes shēmas produkti, kuriem ir zaļās un bordo krāsu karotītes zīmes.

Zemkopības ministrijas mājaslapā esošā informācija liecina: “Lai gan pašreiz tirgū nav nopērkami ĢM dzīvnieku izcelsmes produkti, tomēr norit plaši zinātniski pētījumi pie ĢM dzīvnieku izveides. Potenciālā ĢM dzīvnieku izmantošanas bīstamība saistās ar šādiem faktoriem:

jaunas vai pastiprinātas alerģiskas reakcijas, kā arī neparedzēti toksiski efekti, kas var rasties, ja cilvēku uzturā vai dzīvnieku barībā lieto ĢM dzīvnieku gaļu vai pienu. Jāpiebilst gan, ka bailes no ĢM dzīvnieku modificētās DNS tiešas iekļūšanas cilvēka organisma iekšējā vidē un integrēšanās cilvēka genomā jāuzskata par zinātniski nepamatotām. Potenciālu bīstamību varētu radīt nevis pati modificētā DNS, bet gan alergēni un toksiski savienojumi, kas var parādīties ĢM dzīvnieku gaļā vai pienā kā ģenētiskās modifikācijas neprognozējams blakusefekts;
pastiprināta dzīvnieku agresivitāte, kas būtu sevišķi nevēlama darbā ar lieliem dzīvniekiem;
cilvēkam bīstamu vīrusu pastiprināta uzkrāšanās un pārnēsāšana ĢM dzīvnieku organismā;
transgēnu iespējamā noplūde dabiskajās ekosistēmās, jo ekoloģiskās sekas šādā situācijā ir pat grūti paredzēt.”

Kur ir problēma?

Līdz šim nav pierādīti gadījumi, kad cilvēkiem rastos tūlītējas veselības problēmas, vai tās attīstītos vēlāk, lietojot ĢMO pārtiku. Tomēr gēnu modifikācija nav pilnībā precīzs process, jo jaunā gēna uzvedību esošā organisma sistēmā līdz galam paredzēt nevar. Līdz ar to ģenētiskā modifikācija var radīt neparedzētas izmaiņas modificētajā organismā – produktos var parādīties jauni alergēni vai toksiskas vielas, tiem var mainīties uzturvērtība. Mums nav izpratnes, kāda varētu būt ĢMO ilgtermiņa ietekme uz cilvēkiem un ekosistēmām.

Tāpat ĢMO audzēšana nozīmē to, ka mēs audzēsim arvien mazāk šķirnes arvien lielākās platībās. Tas samazina bioloģisko daudzveidību, līdz ar to ekosistēmas stabilitāti, kā arī palielina mūsu atkarību no lielajām industriālajām korporācijām, kuru bizness ir ĢMO un industriālā lauksaimniecība. Jāatceras, ka galvenā ĢMO radīšanas motivācija ir šo organizāciju peļņas palielināšana, nevis pasaules glābšana no pārtikas krīzes.

Ģenētiski modificēti augi tiek veidoti tā, lai būtu izturīgi pret Raundapu – populārāko nezāļu iznīcināšanas līdzekli, kura aktīvā viela ir glifosāts, ko Pasaules veselības organizācija atzinusi par iespējami kancerogēnu. ĢM soja un kukurūza ir izturīgas pret glifosātu, kā arī tām ir citas modifikācijas, piemēram, jaunais gēns tās padara imūnas. Līdz ar to lauksaimnieki var izmantot milzīgus daudzumus toksiskā herbicīda. Nezāles iet bojā, kultūraugi izdzīvo, bet palielinās pesticīdu izmantošana, kas piesārņo vidi, iznīcina kukaiņus un citus dzīvos organismus, apdraudot ekosistēmas līdzsvaru. Ar laiku arī nezāles izstrādā noturību pret Raundapu, un tas jālieto vēl vairāk.

2017. gada martā Eiropas Komisija atļāva apvienoties vairākām lauksaimniecības megakorporācijām: Dow Chemical ar DuPont, Syngenta ar ChemChina, Monsanto ar Bayer. Tas nozīmē, ka trīs megakorporācijas kontrolē vairāk nekā 70 % no lauksaimniecības ķimikāliju un 60 % no komerciāli ražoto sēklu tirgiem. Šīs korporācijas arī dominē biotehnoloģiju jeb ĢMO industrijā.
Ēdot ĢMO produktus, tev neizaugs zivs aste, bet padomā, kādu ietekmi tie rada vidē, dabā un pārtikas sistēmā.

Tava zaļā virtuve

Lai varētu lepni teikt, ka man ir zaļa un videi draudzīga virtuve, nepietiek ar rūpīgi izvēlētiem produktiem. Svarīgi ir arī virtuves piederumi, elektroierīces, gatavošanas paradumi un tīrīšanas līdzekļi.

Kam jāpievērš uzmanība virtuvē?

Politetrafuoretilēns (polytetrafluoroethiylene PFTE) jeb teflons ir 1938. gadā atklāts plastmasas paveids, ko iegūst no perflorinētu ķimikāliju (PFCs) maisījuma. Tā ir pasaulē slīdīgākā vielā, kas atgrūž netīrumus, ūdeni un taukus. Teflonu izmanto ne tikai virtuves piederumos, bet arī pret traipiem noturīgos tekstilizstrādājumos, papīra produktos, iepakojumā, briļļu lēcās, elektrības vadu izolācijā u. tml.

Nepiedegošās pannas – ko darīt?

Ar teflonu pārklātie nepiedegošie virtuves piederumi tika turēti aizdomās par kaitējuma radīšanu veselībai tā sastāvā esošās vielas – perfluoroktānskābes (PFOA) dēļ. PFOA ir nezūdoša ķīmiska viela, kas uzkrājas dabā un tiek saistīta ar vēža risku, hormonāliem traucējumiem un iedzimtiem defektiem. Kopš 2015. gada lielie ražotāji, atsaucoties patērētāju, zinātnieku un valsts institūciju bažām, ir ievērojami samazinājuši PFOA lietošanu un izmanto jaunas tehnoloģijas un citas atgrūdošās vielas. Tagad var iegādāties virtuves lietas ar atzīmi “PFOA free”. Tomēr patērētājs, veikalā stāvot pie pannu plaukta vai meklējot jaunu katliņu internetā, īsti droši nevar zināt, kas ir nepiedegošā pārklājuma sastāvā, jo uz virtuves piederumiem tas netiek norādīts.

Perflorētās ķīmiskās vielas izdalās augstā temperatūrā, tāpēc, lietojot nepiedegošos virtuves piederumus, ir ļoti iesakāms tos tiešām nepiededzināt. Tāpat jālūkojas, vai pārklājums nav ieskrāpēts, jo tieši tā toksiskās vielas nokļūst vidē.

Šobrīd daudzu ražotāju virtuves piederumu sastāvā ir PFTE – politetraflouretilēns, kas tiek uzskatīts par cilvēkam nekaitīgu, taču jāņem vērā – lai arī toksisko vielu deva, ko cilvēks varētu saņemt ir niecīga, tās ietekme ir neskaidra, turklāt tā kombinējas ar daudzām citām toksiskajām ietekmēm. PFOA joprojām ir daudzu citu ikdienas priekšmetu sastāvā, piemēram, ūdensizturīgajā apģērbā, jo palīdz šķiedrām atgrūst mitrumu, pārtikas iepakojumā, picu kastēs un citur. Vairāk par dažādu plastmasu ietekmi uz vidi var lasīt šajā pārskatā. Pasaules Dabas fonda veiktajā asins analīžu pētījumā perflorētās ķīmiskās vielas tika atklātas tieši jaunākās paaudzes asinīs.

Atļaujies traukus un virtuves piederumus, kas var kalpot ilgu laiku: kvalitatīvus nerūsējošā tērauda, siltumizturīga stikla un čuguna izstrādājumus. Laba čuguna panna, lai arī padārga, kalpos desmitiem gadu. Pannas ar teflona pārklājumu jāmaina jau pēc pāris gadiem. Ja vēlies nepiedegošos pārklājumu, tad meklē keramiskās pannas.

Plastmasas pasaule virtuvē

Ftalāti

Ftalāti – šķidrumi bez krāsas un smaržas, ko galvenokārt izmanto polivinilhlorīda un citu plastmasu mīkstināšanai, kā arī kosmētikas līdzekļos. Ftalāti nokļūst mātes pienā. Tie izraisa alerģiju, bojā aknas, nieres, plaušas un reproduktīvo sistēmu, lielās devās var deformēt embrijus.

Tas, no kā vajadzētu atbrīvot savu virtuvi, ir plastmasas virtuves trauki, trauciņi, kārbiņas. Plastmasa lielākoties ir naftas pārstrādes produkts, tātad ražota no neatjaunojamiem resursiem. Visbiežāk plastmasas lietām arī ir diezgan īss lietošanas laiks, bet, ja tās nonāk nešķirotajos atkritumos, tad turpina savu dzīvi vēl vairākus simtus gadu. Plastmasā arī ir virkne vielu, kas tiek turētas aizdomās par kaitējumu cilvēka veselībai – ftalāti un bisfenols A. Bisfenolu A dēvē par viltus estrogēnu , kas ir līdzīgs cilvēka hormoniem un, nokļūstot cilvēka organismā, rada hormonālos traucējumus. Arī ftalāti ir hormonālos traucējumus radoša viela, tie arī kaitē aknām, nierēm, plaušām un reproduktīvajai sistēmai, īpaši ietekmē embrijus un mazus bērnus. Labā ziņa ir tā, ka lielākie ražotāji ir atteikušies no bisfenola A un ftalātiem plastmasas izstrādājumos, kas domāti bērniem.

Energoefektivitāte

Ja esat nolēmuši iegādāties jaunu krāsni, ledusskapi, trauku mašīnu vai citu elektrisko virtuves iekārtu, izvēlaties tādu, kas ir energoefektīva. Katrai krāsnij būs energoefektivitātes marķējums, kur A+++ norāda uz visefektīvāko, bet D – uz vispatērējošāko iekārtu. A+ elektriskā krāsns lietošanas laikā ietaupīs līdz 230 EUR, kas ir gandrīz puse no tās cenas. Savukārt tvaika nosūcējiem energomarķējumā meklē A, kas ir visefektīvākais. Ja tavas virtuves iekārtas ir vecākas par 15 gadiem, tad tās noteikti nebūs energoefektīvas, un vajadzētu apsvērt to nomaiņu.

Padomi

Nelieto plastmasas salmiņus kokteiļiem – tie kalpo īsu brīdi un vidē sadalās ilgāk par simt gadiem. Izvēlies papīra salmiņus vai nerūsējošā tērauda daudzkārt lietojamos salmiņus.

Atsakies no plastmasas kārbiņām un glabā produktus stikla traukos, bet, ja tomēr plastmasas trauks ir vajadzīgs, skaties, lai tajā nebūtu bisfenola A.

Izvēlies čuguna vai nerūsējošā tērauda pannas un katlus – tie maksās dārgāk, bet kalpos vēl taviem bērniem.

Aizstāj ftalātus saturošus plastmasas virtuves piederumus ar metāla, koka vai keramikas alternatīvām.

Ēdiena uzglabāšanai izmanto vaskotas auduma drāniņas – iegādājies jau gatavas vai pagatavo pats

Ja virtuvē ir lietas ar teflona pārklājumu, nemet tās ārā, ja nav saskrāpētas, bet nepārkarsē. Izmanto koka lāpstiņu, lai neskrāpētu virsmu.

Izvairies no ātrās ēdināšanas pārtikas, jo tā visdrīzāk būs iesaiņota ar perflorētām vielām pārklātā kārbā vai papīrā. Šādu iesaiņojumu izmanto arī ražotāji pusfabrikātu (picas, popkorns u. tml.) iesaiņošanai

Ventilatora režīms cepeškrāsnī būs energoefektīvāks.

Elektriskajā tējkannā vāri tieši tik daudz ūdens, cik nepieciešams.

Trauku mazgājamo mašīnu darbini tikai tad, kad tā ir pilna. Tā ietaupīsi enerģiju, ūdeni un mazgāšanas līdzekli. Jau pērkot padomā, ar cik mazu aparātu tev pietiks.

Kad mazgāšana beigusies, atver mazgātāju un ļauj traukiem nožūt pašiem.

Nemazgā trauku mašīnā plastmasas izstrādājumus, kas nav domāti atkārtotai lietošanai (piemēram, limonādes pudeles) – karstumā no tiem var izdalīties kaitīgas vielas. Tāpēc arī labāk izvēlēties mazgātāju bez plastmasas detaļām iekšpusē.

Izvēlies energoefektīvās virtuves iekārtas! Ja iespējams, iegādājies iekārtu ar ES ekomarķējumu jeb ekopuķīti.

Visvairāk elektrību taupa indukcijas un stikla keramikas plīts virsmas.

Vispirms vēdināšana un dabīgā ventilācija, tikai tad slēdzam iekšā tvaika nosūcēju.

Traukus pirms mazgāšanas neskalo.

Ledusskapja saldētavai neliec strādāt pa tukšo, piepildi to! Ja kādā brīdī nav pārtikas produktu, ko tur ievietot, izmanto aukstuma elementus, lai aizpildītu telpu un samazinātu enerģijas patēriņu saldēšanai.

Gatavo ēdienu vienā paņēmienā, lai krāsns nebūtu jāuzsilda no jauna vairākas reizes pēc kārtas, un cepšanas laikā nevirini krāsns durtiņas.

Ja produkti būs mazākos gabaliņos, tie gatavosies ātrāk, un patērēs mazāk enerģijas. Neaizmirsti uzlikt katliņam vāku!

Atceries regulāri iztīrīt tvaika nosūcēja filtrus, jo netīri filtri samazina efektivitāti.

Uzstādi zemāku ūdens temperatūras režīmu. 80 % enerģijas trauku mazgātājs patērē ūdens sildīšanai.

Neglabā saldētavā produktus pārtikas plēvē, aukstumā no tās var izdalīties nevēlamas vielas.

Nepērc saldētus pusfabrikātus, bet gatavo pats no svaigiem produktiem. Tā ietaupīsi enerģiju un zināsi, ko īsti tu ēd.

Produktus, kas lēni bojājas, pērc vairumā. Atkritumu grozā būs mazāk iesaiņojamā materiāla, ietaupīsies laiks un nauda, un mājās vienmēr būs kas ēdams.

Plāno ēdienreizes – iepērcies vienreiz nedēļā un pēc saraksta! Ēdienreižu plānošanai var izmantot dažādas mobilās aplikācijas vai arī lejuplādēt jau gatavus ēdienreižu plānošanas paraugus.

Izmēģini!

Saulainā dienā vari izmēģināt gatavošanu ar saules enerģiju! Tās pamata princips ir atstarojošu virsmu izmantošana siltuma uzturēšanai, un ēdienu var gatavot līdzīgi kā lēnvāres katlos. Šādu ierīci var izgatavot pats, izmantojot sauli atstarojošus materiālus, vai arī iegādāties jau gatavas detaļas. Meklē pēc atslēgvārda solar cooking!

Piena produkti

Piena lauksaimniecība arī rada ūdens piesārņojuma risku, ja kūtsmēsli netiek pienācīgi apsaimniekoti, savukārt lopbarības audzēšana – lielu mēslojuma un pesticīdu patēriņu.

Bioloģiskajā lauksaimniecībā ražotajam pienam ir salīdzinoši mazāka energoietilpība, jo tiek patērēts mazāk resursu, taču nepieciešamas lielākas zemes platības un ilgāks laiks, lai iegūtu to pašu piena daudzumu. Bioloģiskajam pienam ir mazāka ietekme uz klimatu, taču tas tāpat kā konvencionālais ietekmē smoga rašanos un eitrofikāciju (ūdenstilpju aizaugšanu).

Veselība

Tradicionāli piens mums šķiet veselīgs un dabīgs produkts, kas vajadzīgs katram. Tomēr pēdējos gados tiek apšaubītas gan piena spējas stiprināt kaulus, gan ir izteikti minējumi par piena produktu saistību ar vēža rašanos. Kā jebkuri apgalvojumi par konkrētu pārtikas produktu grupu saistību ar atsevišķām slimībām, arī šie ir grūti izpētāmi un nav pierādīti, tāpēc mēs iesakām kritiski skatīties uz jebkuriem skaļiem apgalvojumiem un tos, kā arī nepieciešamību izmantot piena produktus ikdienā izvērtēt pašiem, ņemot vērā dzīvnieku labturības jautājumus lielajās fermās.

Ir skaidrs, ka pienā esošās piesātinātās taukskābes ir tās pašas, kas var palielināt sirds un asinsvadu slimību risku, bet tas jāvērtē individuāli. Tāpat pastāv risks, ka ar piena starpniecību cilvēka organismā nonāk pesticīdu atliekvielas un citas bīstamas taukos šķīstošas vielas. Vēl viens apdraudējums veselībai, kas saistīts ar pienu, ir tajā sastopamā toksiskā viela aflatoksīns M1, kas nāk no piesārņotas dzīvnieku barības. Tā gan visbiežāk sastopama globālo dienvidu valstīs.

Taču pienā ir arī cilvēka organismam būtiskie polinepiesātinātie tauki, un Ņūkāstlas universitātes pētījumi rāda, ka bioloģiski ražotais piens pēc sastāva nozīmīgi atšķiras no konvencionāli ražota piena – tas satur augstāku kopējo omega-3 taukskābju koncentrāciju, tai skaitā par 50 % vairāk garo ķēžu omega-3 taukskābes, kas ir īpaši labvēlīgas organisma veselībai. Pētnieki to skaidro ar govju ēdienkarti – barošanos ganībās un siena un skābsiena uzņemšanu.

Zivis

Vide

20. gadsimta 80. gadu sākumā, kad plaši izmantoja industriālās zvejas metodes, divu gadu laikā nozvejoja tikpat daudz jūras zivju, cik visā 19. gadsimtā. Šobrīd saskaņā ar ANO datiem viena trešā daļa zivju tiek nozvejotas, pārsniedzot bioloģiskās ilgtspējas ieguves līmeni. Tas nozīmē, ka mēs nozvejojam ātrāk, nekā zivis spēj atjaunoties.

Audzējot fermā, piemēram, lasi, ūdeni piesārņo slāpeklis un fosfors, kas veicina eitrofikāciju, toksisku aļģu savairošanos. Ūdeni piesārņo arī sprostu krāsa, dezinfektanti un citas ķimikālijas. No sprostiem izbēgušās zivis apdraud savvaļas populācijas.

Zvejojot ar trali, bojā jūras gultnes ekosistēmu. Driftertīklos sapinas un iet bojā delfīni, bruņurupuči un citi jūras dzīvnieki. Delfīnu mazuļus apdraud arī citas zvejas metodes, tīklu radītās straumes nesti, tie viegli pazaudē māti un nomirst.

Garneļu zvejas laikā tiek izārdītas jūras ekosistēmas un noķerts daudz piezvejas, ko bieži vienkārši mirušu sasviež atpakaļ ūdenī. Garneļu fermas Āzijā, ko ierīkojot, neatgriezeniski zaudē aramzemi un krasta aizsargjoslu, piesārņo ūdeni ar bīstamām ķimikālijām, indīgos atkritumus bieži izgāž okeānā. Tajās bieži izmanto bērnu darbu.

Tunča salātus? Padomā divreiz! Mūsu iecienītais tuncis konservos galvenokārt nāk no Taizemes – no ražotnēm, kurās atklāti nopietni darba un cilvēktiesību pārkāpumi. Lielās pārzvejas dēļ piecas no piecpadsmit tunzivs sugām ir kļuvušas par apdraudētām. Arī tunču zvejas laikā iet bojā daudzas citas jūras radības – piezvejas upuri. To vidū ir haizivis, zobenzivis, bruņurupuči, delfīni un pat vaļi.

Veselība

Zivīs, īpaši treknajās (piemēram, lasī) uzkrājas dažādas bīstamas ķīmiskas vielas: smagie metāli, polihlorētie bifenili, pesticīdi, dioksīni. Zivis ir viens no nozīmīgākajiem šo vielu avotiem cilvēka organismā. Pēc tam šīs ķimikālijas uzkrājas taukaudos, negatīvi ietekmē nervu, reproduktīvo un imūnsistēmu, grūtnieču organismā var traucēt augļa pilnvērtīgai attīstībai. Ar mātes pienu kaitīgās vielas tiek nodotas zīdaiņiem.

Zivju fermās izmanto daudzas un dažādas ķīmiskas vielas: dezinfektantus, antibiotikas un citus medikamentus. Lašu ēdienam var pievienot krāsvielu, lai zivis kļūtu sārtas.

Arī dzīvas zivis, kas veikalā atrodas pārpildītā akvārijā un cieš no skābekļa trūkuma, nebūtu ieteicams iegādāties ne tikai ētisku apsvērumu dēļ, bet arī rūpējoties par savu veselību.

Padomi

Vietējās saldūdens zivīs kaitīgo vielu būs mazāk nekā jūras zivīs, īpaši treknajās un plēsīgajās. Iesakām pēc iespējas retāk lietot lielās plēsīgās zivis, trekno zivju vēderiņus, Baltijas jūras lašus un zivju aknu konservus. Īpaši rūpīgi šie norādījumi jāievēro grūtniecēm un tām, kas plāno grūtniecību, zīdītājām un bērniem līdz 15 gadu vecumam.

Izmanto uzturā zivis, kas iegūtas, ievērojot atbildīgas zvejas principus.

MSC (Marine Stewardship Council) marķējums norāda, ka zivis zvejotas videi draudzīgi un ir ar izsekojamu izcelmi.

Arī zivjaudzētavās var īstenot atbildīgu rīcību pret vidi – meklējiet ASC (Aqua Stewardship Concil) marķējum

Bioloģiskā sertifikācija

Ja vēlies samazināt dzīvnieku izcelsmes produktu patēriņu

Lielisks olbaltumvielu avots ir pākšaugi, rieksti, auzu pārslas, brokoļi utt.

Labi kalcija avoti ir zaļumi: brokoļi, lapu un citi kāposti, romiešu salāti, kā arī jūras kāposti, pupas, rāceņi, apelsīni. Lai kalcijs labi uzsūktos, nepieciešams D vitamīns; olbaltumvielas, nātrijs (sāls), arī kafija un limonādes traucē uzņemt kalciju.

D vitamīnu cilvēki ar gaišu ādu pietiekamā daudzumā var uzņemt, dienā 10-15 minūtes atklājot saulei seju un apakšdelmus. Ja āda ir tumša, sauļošanās laiks jāpalielina 3-6 reizes. Ja saules stari tiek klāt lielākai ķermeņa platību, sauļošanās laiku var samazināt. Vasarā cilvēka organismā veidojas D vitamīna uzkrājumi, kas ziemā tiek izsmelti. Tomēr grūtniecēm un zīdītājām D vitamīnu iesaka lietot papildus.

Ja domā, ka veģetārisms nav domāts tev, mēģini kaut nedaudz samazināt gaļas un piena patēriņu, atsakies no desām un tamlīdzīgiem produktiem. Tas nāks par labu arī tavai sirdij.

Dzelzi var uzņemt ar ķirbju sēklām, linsēklām, diedzētām Ķīnas pupiņām un citiem diedzējumiem, rupjmaizi, lēcām u. c. pākšaugiem, salātiem, žāvētiem augļiem. Lai dzelzs labi uzsūktos, to saturošus produktus jāēd vienlaikus ar C vitamīna avotiem, savukārt tanīns (tas atrodams zaļajā un melnajā tējā, mazos daudzumos arī kurkumā, karijā, koriandrā, tamarindā), kafija, kakao un cinks jāuzņem citās ēdienreizēs.

Omega-3 taukskābes ir arī linsēklās, kaņepēs, valriekstos, jūras kāpostos, sojā utt.

Pērc tikai tādus sojas produktus, kas nav ģenētiski modificēti.

Palmu eļļa

Vai zināji, ka tavā virtuvē noteikti ir kāds pārtikas produkts no tropiskajiem lietusmežiem? Un tas nav eksotisks auglis, bet visdrīzāk cepums vai kāds cits našķis, kura sastāvā ir palmu eļļa.

Tā ir daudzos no lielveikalā nopērkamajiem produktiem. Kāpēc? Palmu eļļa lieliski kalpo kā taukviela, tā ir ļoti piemērota rūpnieciskai pārtikas ražošanai un ļoti lēta, jo palmas ir ārkārtīgi ražīgas. Eļļu var iegūt gan no palmu augļiem, gan palmu augļu kodoliem. Tāpēc tā šobrīd ir visvairāk izmantotā eļļa pasaulē.

Lai apmierinātu lielo pieprasījumu pēc augu eļļām, palmu eļļas ieguve pasaulē pieauga no 24 miljoniem tonnu 2000. –2001. gadā līdz aptuveni 73 miljoniem tonnu 2020. –2021. gadā.

Lietusmežu dabas daudzveidības vietā rodas milzīgi monokultūras lauki, tiek sagrautas ekosistēmas, noplicināta augsne un cilvēki zaudē tradicionālos iztikas avotus.

Kopš 1980. gada zemes apjoms, ko pasaule izmanto palmu audzēšanai, ir vairāk nekā četrkāršojies –no 4 miljoniem līdz 19 miljoniem hektāru 2018. gadā. Indonēzija un Malaizija veido 63 % no palmu zemes izmantošanas pasaulē. Tas ir maz, ja mēs uzskatām, ka tas veido 84 % no ražošanas apjoma. Tas tāpēc, ka abās valstī iegūst lielu ražu.

Ko mēs varam darīt?

Mazāk patērēt produktus, kuru sastāvā ir palmu eļļa!

Palmu eļļa bieži pievienota ne pārāk veselīgiem produktiem, tāpēc to samazināšana patēriņā dos labumu ne tikai videi, bet arī veselībai. Cepumus labāk izcept mājās, ne pirkt veikalā, un margarīna vietā izvēlamies sviestu.

Lai palīdzētu samazināt palmu eļļas nozares ietekmi uz dabu un cilvēkiem, vairākas ietekmīgas vides un nevalstiskās organizācijas – Carbon disclosure project (CDP), Conservation International, Oxfam, Rainforest Action Network un citas – ir izstrādājušas kopīgas vadlīnijas un rosina lielākos palmu eļļas ražošanas uzņēmumus, kā arī tirgotājus atskaitīties par to, cik atbildīgi ir iegūta palmu eļļa, ko tie izmanto. Tu vari uzdot šo jautājumu arī mūsu ražotājiem un lielveikaliem!

Dārzeņi un graudaugi

Veselība

Veselīga dzīvesveida padomi noteikti skanēs šādi: vairāk kustēties, mazāk ēst, patērēt vairāk svaigu augļu un dārzeņu. Uztura speciālisti uzsver, ka dārzeņi ir ļoti nozīmīgi: tie apgādā ķermeni ar vitamīniem, minerālvielām, antioksidantiem, balastvielām un citām bioloģiski aktīvām vielām, un tie noteikti ir svarīgākā produktu grupa, kura vienmēr ir jāiekļauj savās ikdienas ēdienreizēs. Jā, kartupeļu čipsi un konfektes ar augļu garšu neskaitās.

Latvijas zemnieki audzē bietes, brokoļus, burkānus, gurķus, kabačus, kāļus, kāpostus, kartupeļus, ķiplokus, ķirbjus, papriku, patisonus, puravus, puķkāpostus, rāceņus, redīsus, rutkus, salātus, selerijas, sīpolus, pupas, zirņus, tomātus, topinambūru, pat melones un arbūzus. Un, piemēram, salātu, tomātu vai ķirbju šķirnes ir tik daudzveidīgas, ka ilgi nenāksies sūdzēties par garlaicīgu maltīti, ja nolemsi visu nogaršot.

Tomēr, ēdot dārzeņus, jāpievērš uzmanība, kā tie audzēti, jo konvencionāli audzētos dārzeņus apstrādā ar pesticīdiem un tie var saturēt pesticīdu atliekvielas. Savukārt dārzeņu importēšana veicina klimata pārmaiņas.

Arī graudaugi intensīvajā lauksaimniecībā tiek regulāri apstrādāti ar sintētiskajām agroķimikālijām. Apvienotās Karalistes valdības pesticīdu atlieku testēšanas programmā atklājies, ka maizes ar diviem vai vairākiem pesticīdiem īpatsvars pēdējā gada laikā ir dubultojies. Vienā no diviem analizētajiem maizes produktiem tika konstatēti pesticīdi, kas ir izteikts pesticīdu lietošanas paātrinājums, jo pēdējā desmitgadē vidēji tikai ceturtdaļā pārbaudītās maizes bija divi vai vairāki pesticīdi. Lai arī atrastās vielas bija drošo normu līmenī, tomēr jāņem vērā, ka nav pētīta pesticīdu atliekvielu ietekme uz cilvēka veselību ilgtermiņā, kā arī tas, kāda ir kombinētā dažādu atliekvielu ietekme. Visbiežāk tika atrastas glifosāta atliekvielas, un maizē kopumā pesticīdu atliekvielas parādās biežāk nekā citos produktos.

Vide

Dārzeņiem un graudaugiem ir ievērojami mazāka ietekme uz klimatu kā gaļas ražošanai: lai izaudzētu vienu kilogramu kviešu un rudzu, rodas apmēram 1,34kg CO2. Tomēr graudkopībai un miltu izstrādājumu ražošanai ir būtiska ietekme uz eitrofikāciju jeb ūdeņu aizaugšanu, jo lauksaimniecības procesā ūdenī nokļūst nevajadzīgs mēslojuma daudzums, kas pārbaro ūdensaugus.

Apmēram pusi no graudaugu un dārzeņu ietekmes uz klimatu veido to transportēšana pēc audzēšanas.

Lielu iespaidu uz klimata pārmaiņām atstāj arī augļu un dārzeņu atdzesēšana, tos transportējot un uzglabājot.

Liela energoietilpība ir siltumnīcās audzētajiem dārzeņiem. Piemēram, tomāti izceļas ar salīdzinoši lielu ietekmi uz vidi, jo tos daudz patērē, pamatā audzē siltumnīcās, uz kilogramu tomātu patērējot 40–50 litrus ūdens, un bieži vien transportē lielos attālumos.

Tomēr šo jautājumu sarežģī daudzi apstākļi, piemēram, šķirnes ražīgums un tas, no cik izturīga materiāla celtas siltumnīcas – ir ievērojama starpība, vai pārklājums kalpo trīs vai desmit gadus.

Vismaz pusi veikalos patērētās enerģijas izmanto pārtikas atdzesēšanai. Saldētu augļu un dārzeņu ietekme uz vidi ir daudz lielāka nekā nesaldētu. Lai tos uzglabātu, tiek patērēts daudzas reizes vairāk enerģijas nekā tad, ja nesaldētu pārtiku tur pietiekami zemā temperatūrā, lai tā nesabojātos. Dzesēšanas procesi ir galvenais CO2 emisiju komponents saldētu dārzeņu ražošanā un atkarībā no dārzeņu veida veido vidēji aptuveni 90 % no emisijām.

Lielāka ietekme uz klimatu un eitrofikāciju ir graudaugiem, kuri saņem minerālmēslus un pesticīdus, piemēram, kukurūzai, savukārt mazāka tiem, kas pieder tauriņziežu dzimtai un spēj piesaistīt slāpekli ar saknēm, piemēram, sojai un lucernai.

Īpaši daudz SEG (siltumnīcefekta gāzu) izmešu rodas, augļus un dārzeņus importējot ar gaisa transportu, siltumnīcās audzējot sezonai neatbilstošus dārzeņus, pārvadājot jau daļēji sagatavotus –sagrieztus vai nomizotus un viegli sabojājamus produktus.

Rīsi ir izņēmums starp graudaugiem, jo tie rada krietni lielāku ietekmi uz klimatuv- tā tiek lēsta no 3,5 līdz 4 kg CO2 uz vienu kilogramu rīsu.

Daudz siltumnīcas efektu izraisošo gāzu izdalās, ziemā un agrā pavasarī audzējot un no siltajām zemēm vai Nīderlandes ievedot cukini, papriku, baklažānus, salātus, gurķus, sparģeļus, brokoļus un citus dārzeņus. Mazāka ietekme uz vidi ir vietējiem sakņaugiem (burkāniem, kartupeļiem, pastinakiem, kāļiem, rāceņiem), kāpostiem, lauka gurķiem, sīpoliem.

Dārzeņu ietekmi uz vidi lielā mērā var izšķirt tieši patērētāji – pērkot importētu vai vietējo produkciju, ik nedēļu braucot uz attālu lielveikalu ar automašīnu vai nopērkot uzreiz pāris maisu kartupeļu, pērkot jau sagrieztus un saldētus zupas maisījumus un konservētus dārzeņus vai iegādājoties lielāku ledusskapi, kur ilgāk glabāt savus krājumus.

Apmēram ceturtā daļa izaudzēto augļu un dārzeņu netiek patērēta, bet sabojājas, kas rada nevajadzīgus resursu zudumus un piesārņojumu. Lielākā daļa dārzeņu zudumu rodas mājās un sabiedriskās ēdināšanas sektorā.

Padomi

Nepērc vairāk, nekā vajadzīgs. Pažēlo ne tikai augus, dzīvniekus un zemi, uz kuras tie audzēti, bet arī savu augumu!

Plāno ēdienreizes nedēļai – tas ļaus gan iepirkties prātīgāk, gan samazinās izdevumus pārtikai kopumā.

Ziemā var sev sarūpēt svaigus zaļumus, diedzējot graudus, lēcas, redīsu sēklas, uz palodzes audzēt sīpollokus, kressalātus un citus garšaugus.

Uzglabā krājumus rūpīgi. Atstājot dārzeņus polietilēna maisiņos, tie ātri sapūs! Liec tos papīra maisiņos un vēsumā.

Iepērkoties izvēlies produktus, kam nav lieka iepakojuma, un saliec tos līdzpaņemtajā somā, nevis vienreizlietojamā maisiņā.

Veģetāra diēta, kuras pamatā ir importēti augļi un dārzeņi, var atstāt tikpat lielu ietekmi uz klimata pārmaiņām kā diēta, kas sastāv no gaļas un vietējiem dārzeņiem. Toties siltumnīcas efekta gāzu izmeši ievērojami samazinās, ja uzturā lieto daudz vietējo sakņaugu un zaļumu.

Iegādāto produktu centies izmantot pēc iespējas visu, piemēram, dārzeņus ēd ar visu mizu (ja tie ir bioloģiski audzēti), no dārzeņu atgriezumiem pagatavo buljonu, citrusaugļu mizas sakaltē un izmanto kā dabīgus smaržinātājus vai pagatavo no tām sukādes.

Kartupeļu gatavošanā tiek patērēts ievērojami vairāk enerģijas nekā to audzēšanā, tāpēc neaizmirsti uzlikt katlam vāku.

Augļi un rieksti

Dažādu augļu dārzu ietekme uz klimata pārmaiņām galvenokārt ir atkarīga no izmantotā mēslojuma daudzuma, kā arī to transportēšanas veida. Bioloģiskā augļkopībā, salīdzinot ar augļu dārziem, kur izmanto lauksaimniecības ķimikālijas, augsne spēj dabīgi uztvert slāpekli un tas neizdalās gaisā. Savukārt vietējie produkti tiek mazāk transportēti un atdzesēti.

Spānijā uz vietas audzētam apelsīnam būs maza ietekme uz klimatu, taču tā pieaug, augļiem nonākot līdz mūsu galdam.

2015. gada pētījums Ķīnā, kurā analizēja trīs veidu riekstus, parādīja, ka 11 % riekstu bija organofosforo pesticīdu atliekvielas, 18 % – organohlorīnie pesticīdi, tostarp DDT un endosulfāns, 16 % paraugu atrada piretroīdus, bet 25 % paraugu – vairāku pesticīdu atliekvielas vienlaicīgi. 15 % paraugu atliekvielu līmenis bija virs Ķīnā noteiktās drošās normas. Ķīna ir viens no lielākajiem riekstu ražotājiem pasaulē – palūkojies uz savas riekstu paciņas un noskaidro, no kurienes tie nāk!

Piemēram, endosulfāns ir aizliegts daudzās valstīs, bet atļauts ASV un Indijā, kur ar to apstrādā kešjū (Rietumu anakardijas) jeb Indijas riekstu plantācijas (Brazīlijā un Āfrikā kešjū ar pesticīdiem apstrādā retāk), apdraudot laukstrādnieku un tuvējo iedzīvotāju veselību, arī citus zīdītājus un zivis. 2003. gadā tika publicēts pētījums, kurā atklāta endosulfāna ietekme uz Indijas zēnu dzimumnobriešanas traucējumiem. Šis pesticīds bojā nieres, aknas, sēkliniekus un centrālo nervu sistēmu.

Pēc novākšanas riekstus var dezinficēt ar metilbromīdu, kas kaitē gan strādniekiem, gan ozona slānim.

Veselība

Riekstos ir nepiesātinātās taukvielas, kas labvēlīgi ietekmē sirdi, kā arī magnijs un hroms, cinks un mangāns, E vitamīns.

Zemesrieksti pieder tiem kultūraugiem, kas visbiežāk ir inficēti ar aflatoksīnu, ko producē Aspergillus sēnes un kas bojā aknas, izraisa dažādus audzējus, novājina imūnsistēmu. (Tas ir sastopams arī zemesriekstu sviestā, kukurūzā, rīsos, kviešos, sojas pupās.) Amerikas Alerģijas, astmas un imunoloģijas akadēmija neiesaka dot zemesriekstus bērniem, kam vēl nav trīs gadi.

Padomi

Ja iespējams, pērc vietējos lazdu riekstus un augļus, kas izaudzēti, neizmantojot ķīmiskus augu aizsardzības līdzekļus. Tādā gadījumā augļi nebūs jāmizo, zaudējot vērtīgās uzturvielas.

Vislabāk pirkt veselus, nesālītus un negrauzdētus riekstus. Iepelējušos noteikti jāmet ārā. Lobīti rieksti bojājas ātrāk par nelobītiem, tie jāuzglabā ledusskapī.

Neaizmirsīsim Latvijas dabas bagātības: ābolus, aronijas, avenes, brūklenes, bumbierus, cidonijas, dzērvenes, ērkšķogas, irbenes, jāņogas, kazenes, korintes, ķiršus, lācenes, mellenes, plūmes, plūškoka ogas, smiltsērkšķus, upenes, vīnogas, zemenes.

Ja pērc ar pesticīdiem apstrādātus eksotiskos augļus, izvēlies tos, kam ir bieza, neēdama miza.

Gaļa

Ētikas un ekoloģijas jautājumi mūslaikos savijas aizvien ciešāk. Mēs labāk apzināmies un atzīstam, ka arī citu sugu būtņu labbūtība nav pilnībā pakļaujama cilvēku sugas interesēm. Mēs rūpējamies par vidi un klimatu ne tikai tāpēc, lai paši un cilvēku sabiedrība gūtu praktisku labumu, lai arī nākamās paaudzes varētu tos vēl ilgi izmantot, bet arī tāpēc, ka vismaz daļa no mums apzinās savu atbildību ekosistēmu un to veidojošo dzīvo radību priekšā un atkarību no tām. Lai varētu dzīvot ilgtspējīgi un ētiski, var nākties pieņemt lēmumus, kas ir pretrunā senām tradīcijām un tam, kā esam uzauguši. Mūsu pasaule, sabiedrība un zināšanas mainās. Iespējams, viens no sāpīgākajiem ir uztura jautājums, jo tas šķiet tik personisks, bet patiesībā lielā mērā ietekmē planētas dzīvotspēju.

Vide

Ir viens pārtikas produkts, no kura atsakoties, mēs ļoti palīdzētu videi un klimata izmaiņu samazināšanai. Tā ir gaļa.

Lielāko ietekmi uz klimatu rada lopu gremošanas sistēma, jo tā, tāpat kā dzīvnieku mēsli, izdala metānu. Savukārt lopbarības un gaļas produktu pārvadāšana un dzīvnieku transportēšana uz kautuvi rada oglekļa dioksīdu jeb CO2. Tās abas ir spēcīgas siltumnīcas efektu izraisošas gāzes.

Minesotas universitātes pētnieki 2016. gadā ir aprēķinājuši ja visi pasaules iedzīvotāji līdz 2050. gadam kļūtu par veģetāriešiem, tas samazinātu ar pārtikas patēriņu saistītās emisijas par 60 %.

Protams, šis ir teorētisks modelis, taču tas parāda, cik liela ir gaļas patēriņa ietekme uz klimatu.

Jāatceras – jo vairāk gaļa ir pārstrādāta, jo lielāka tās ietekme uz klimatu, tāpēc ka palielinās izmantoto resursu apjoms. Līdz ar to desas, kūpinājumi, ruletes utt. būtu jāatstāj tikai svētku galdam, ne ikdienai.

Gaļas ražošana patērē lielus daudzumus ūdens un fosilā kurināmā, it īpaši, ja liellopus baro ar graudiem. Lai saražotu vienu kilogramu liellopa gaļas, patērē no 5000 līdz 20 000 litru ūdens. Liellopa ekoloģiskās pēdas nospiedums vidēji ir 4,2 ha – lielāks nekā vairumam cilvēku. Arī vistas gaļas ražošana ir resursu ietilpīga. Vista apēd graudus, kuru svars ir vairāk nekā divas reizes lielāks par putna svaru, un tās mēsli kļūst par piesārņojumu, nevis lietderīgu mēslojumu.

Iespējams, ka gaļas ražošana un patēriņš ir cilvēka pati ietekmīgākā darbība uz šīs planētas. 30 % no mūsu pasaules lauksaimniecības platībām tiek izmantoti gaļas ražošanai.

Saražojot vienu kilogramu liellopu gaļas, izdalās vidēji 27 kg CO2 ekvivalentas gāzes. Tas ir līdzvērtīgi tam, cik CO2 izplūst no automašīnas, nobraucot 162 kilometrus. Tātad, ja mēs patērējam daudz gaļas, tad radām vairāk emisiju nekā tad, ja regulāri braucam ar auto.

Tas arī atbrīvotu lielu daļu zemes resursu, jo pasaulē 70 % lauksaimniecības zemes un trešā daļa graudaugu ražas tiek izmantota gaļas iegūšanai. Zemes platības varētu atgūt dabisko stāvokli, atjaunotos zālāji un meži, kas vēl vairāk samazinātu oglekļa pēdu.

Vislielākā ietekme uz klimatu ir mazo atgremotāju: jēru un kazu gaļas ražošanai, tad liellopa, savukārt cūkgaļai tā būs uz pusi, bet putnu gaļai – vēl par trešdaļu mazāka.

Gaļas patēriņš Eiropas Savienībā rada vēl citas problēmas. ES pietiek zemes, lai pabarotu cilvēkus, bet mājdzīvnieku uzturēšanai tās ir par maz. Tāpēc lopbarībai importē ģenētiski modificētu soju, kuras audzēšanai ir vajadzīgs arvien lielākas lauksaimniecībā izmantojamās zemes platības. Lai atbrīvotu zemi sojas audzēšanai, tiek izcirstas arvien lielākas Dienvidamerikas lietusmežu teritorijas, kas var novest pie ekoloģiskas katastrofas.

Bioloģiski audzēta gaļa

Audzējot liellopus bioloģiskās saimniecībās, kur tie ganās ganībās, nevis ēd kombinēto lopbarību, CO2 emisijas uz vienu lauksaimniecības platības hektāru ir mazākas. Tiesa, ja aplūko CO2 emisiju daudzumu uz vienu bioloģiskās gaļas kilogramu, starpība vairs nav tik nozīmīga. Taču bioloģiskajā lauksaimniecībā kopumā patērē mazāk enerģijas, tāpat netiek lietoti minerālmēsli un ķimikālijas, kuru ražošana arī prasa lielu enerģijas patēriņu. Ja ar augsni apstrādā ar bioloģiskās lauksaimniecības vai citām agroekoloģijas metodēm, tā arī spēj sevī uzņemt ogļskābo gāzi, tādā veidā vēl vairāk samazinot klimata izmaiņas. Bioloģiski vai brīvās turēšanas apstākļos audzēti lopi arī dod labu ieguldījumu bioloģiskās daudzveidības uzturēšanā – tie ir nenovērtējami dabīgo pļavu noganīšanai, jo tieši noganīšana ir veids, kā šīs pļavas vislabāk var saglabāt dabiskumu un neaizaugt ar krūmājiem. Turklāt lopi darbojas arī kā augu sēklu pārnēsātāji, tā palīdzot sugām izplatīties.

Veselība

Ir skaidrs, ka mēs ēdam pārāk daudz gaļas, it īpaši sarkanās – liellopu un cūkgaļas. Arī uztura speciālisti uzskata, ka mūsu veselība tikai uzlabotos, ja mēs samazinātu gaļas patēriņu kaut vai par dažām ēdienreizēm nedēļā. 2019. gadā Latvijā vidējais gaļas patēriņš bija 56 kilogrami gaļas gadā uz vienu cilvēku – pasaules mērogā tas ir vidējs, taču pastāvīgi pieaug.

Attīstītajās valstīs uzturs noteikti būtu veselīgāks, ja mazāk patērētu dzīvnieku izcelsmes produktus, jo šobrīd cilvēki uzņem pārāk daudz olbaltumvielu un tauku. Taukvielās uzkrājas dioksīni, ļoti bīstamas vielas, kas var radīt virkni veselības traucējumu.

Pasaules Vēža pētniecības fonds ir atklājis, ka veģetāriešiem ir zemāka mirstība no sirds slimībām, aptaukošanās un vēža. Pilnīga atteikšanās no gaļas, protams, prasa rūpīgu sabalansēta pārtikas patēriņa plānošanu un uzmanības pievēršanu, lai nodrošinātu organismam visu nepieciešamo – tai ir jābūt apzinātai izvēlei!

Ieteikumi

Sāc ar to, ka neēd gaļu katru dienu. Ievies Bezgaļas pirmdienu – daudzās valstīs tā ir kļuvusi par ierastu praksi gaļas patēriņa samazināšani darbavietās un mājsaimniecībās.

Izvēlies vairāk cūkgaļu, vistas vai citu putnu gaļu. Protams, ja netraucē vistas gaļas audzēšanas ētiskā puse.

Samazini pārstrādāto gaļas produktu patēriņu! Smaržīgās gaļas ruletes, desas, žāvējumi lai paliek svētkiem, un vislabāk, ja kūpinātie pārtikas produkti nāks no pašu laukiem, nevis būs kūpināti rūpnieciski.

Ja olu marķējums sākas ar ciparu 3, dējējvistas tur sprostos, 2 norāda, ka dējējvistas tur kūtī, 1 apzīmē brīvos apstākļos, savukārt papildu cipars 0 liecina par bioloģisko putnkopību. Latvijā iegūtām olām pēc šī cipara seko valsts kods LV.

Liellopa gaļu ēd reti, un izvēlies bioloģisku vai ganības audzētu.

Ierosini Bezgaļas pirmdienu savā darba vietā, mācību iestādē vai iecienītajā kafejnīcā.

Pārtikas patēriņš ir viena no četrām dzīvesveida jomām, kas rada vislielāko vides ietekmi. Tāpēc, patērējot pārtiku atbildīgi, varam dzīvot videi draudzīgāk. Ir daudz un dažādas vidi un klimatu saudzējošas atbildīga pārtikas patēriņa rīcības. Dažas no tām ieviest savā dzīvesveidā ir samērā vienkārši. Tās ir šādas:

Atbildīga patēriņa rīcības, kam ir vislielākā vides ietekme, ir šādas:

Finansiālie ietaupījumi un veselības ieguvumi ir galvenie atbildīga pārtikas patēriņa rīcības izvēles iemesli. Patēriņa rīcības ar vislielāko vides ietekmi prasa ievērojamu motivāciju pārmaiņām. Tās sabiedrībā ir vismazāk populāras.

Sava patēriņa pārveidošana par atbildīgāku pret vidi un klimatu nav iespējama, veicot izmaiņas tikai savā mājsaimniecībā. Pastāv arī dažādi strukturālie šķēršļi, kas pāreju uz atbildīgāku patēriņu ietekmē sistēmiskā līmenī. Taču bez šķēršļiem, kas dzīvesveida izmaiņas ietekmē sistēmiskajā līmenī, ir arī strukturālie pavirzītāji, kas būtiski veicina atbildīga pārtikas patēriņa rīcību ieviešanu savā dzīvesveidā. Nozīmīgākie ir: neaugsmes (degrowth) vai zaļās izaugsmes paradigma, konsekventa un integrēta rīcībpolitika, neiecietība pret personīgajām interesēm rīcībpolitikā, ekonomisks atbalsts videi draudzīgam biznesam un vides izmaksu iekļaušana cenās, individuālās un kolektīvās labbūtības popularizēšana, vienlīdzība resursu pieejai un izmantošanai, un arī videi draudzīga dzīvesveida plaša integrēšana formālajā un neformālajā izglītībā.

Šo strukturālo pavirzītāju piemēri ir:

valsts un pašvaldību atbalsts mazajām bioloģiskajām saimniecībām,
pieredzes stāsti par pārtikas ietekmi uz veselību un sociālo labbūtību,
padziļināta sabiedrības informēšana par klimata ietekmi un videi draudzīga pārtikas patēriņa prasmju regulāra pilnveide katram sabiedrības pārstāvim.

Dzērieni

Dzērienu ietekme uz vidi ir mazāka nekā ēdiena ietekme, tomēr arī glāzei apelsīnu sulas no pakas būs krietna klimata pēda. Aprēķināts, ka viena litra PET iepakojuma apelsīnu sulas ražošana rada 1,087 kg CO2, jau pirms pudele ir atstājusi rūpnīcu, Dzērienu dzīves ciklā liela ietekme uz vidi ir arī iepakojumam un dzērienu atdzesēšanai. Arī ūdens patēriņš šajā rūpniecībā ir salīdzinoši liels. Lai saražotu vienu glāzi apelsīnu sulas, tiek patērēts 170 litru ūdens.

Pudeļu ūdens plastmasas pudeles tiek izgatavotas no naftas, un, pērkot tās, mēs piedalāmies neatjaunojamo dabas resursu tērēšanā. Plasmasas ražošanas procesā rodas toksiski blakusprodukti, piemēram, stirols un benzols, kas izplūst gaisā, un šis piesārņojums ietekmē daudzu cilvēku veselību.

Plastmasas pudeles sadalīšanās laiks dabā ir līdz pat 450 gadiem.

Filtru uzstādīšana palīdzēs mājās iegūt tīrāku dzeramo ūdeni un izmaksās mazāk nekā ūdens pirkšana.

Lai arī mēs arvien vairāk cenšamies šķirot atkritumus, joprojām vairums pudeļu pēc iztukšošanas tiek nevis pārstrādātas, bet gan sadedzinātas vai nonāk izgāztuvēs.

Pudelēs pirktais ūdens ir daudz energoietilpīgāks nekā krāna ūdens. Jo tālāk tas pārvadāts, jo vairāk neatjaunojamo energoavotu iztērēts, jo lielāks gaisa un trokšņa piesārņojums.

Reizēm tomēr ūdeni nākas nopirkt. Tad labāk izvēlēties ūdeni stikla pudelā – tās ražošanā gan patērē vairāk enerģijas, toties plastmasas pudeļu rūpniecībā rodas simt reižu vairāk indīgu izmešu, kas nokļūst gaisā un ūdenī. Neaizmirstiet pudeli pēc iztukšošanas nodot depozīta pieņemšanas punktā vai izmest šķiroto atkritumu konteinerā, jo stiklu iespējams pārstrādāt daudzas reizes.

Neizmantojiet plastmasas pudeles atkārtoti, tās nevar kārtīgi izmazgāt, turklāt tajās rodās mikroplaisiņas, kas var radīt produkta bojāšanos. Tāpat mikroplaisiņas var veicināt plasmasas vielu migrāciju uz pārtikas produktiem. Itālijā veiktā pētījumā deviņus mēnešus PET pudelē nostāvējušā avota ūdenī atklāja palielinātu dioktilftalāta daudzumu. Šī viela traucē endokrīnās sistēmas darbībai un, iespējams, izraisa vēzi. Nav gan skaidrs, vai atklātais daudzums spēj nodarīt kaitējumu. Tāpat plasmasas pudeļu sastāvā ir diskutablais bisfenols A – katrā atsevišķā pudelē šī viela ir sīkā un nekaitīgā daudzumā, taču mēs savā dzīvē saskaramies ar ļoti daudzām lietām, kuru sastāvā ir šī viela.

Alkoholiskie dzērieni

Glāzi atdzesēta baltvīna vai vēsa alus kausu vasaras dienā? Alus vai vīns diez vai būs galvenais faktors, kas palielina jūsu ietekmi uz klimatu, taču savu daļu tas noteikti dos. Arī dzērienus var izvēlēties, izvērtējot to ietekmi uz klimatu.

Vidēji vienas vīna pudeles ražošana rada 2 kg CO2.

Klimatam draudzīgs būs arī vīns vieglākā iepakojumā – pakās. Tāpat ieteicams izvēlēties bioloģiski audzētu vīnogu vīnu – lai arī tas būtiski neatšķirās no nebioloģiskā pēc ietekmes uz klimatu, pesticīdu un mākslīgā mēslojuma izmantošana ietekmē vietējās ekosistēmas.

Tāpēc klimatam vislabākais vīns būs tas, kas pie mums ceļojis ar kuģi, nevis lidmašīnu. Vēl labāk, ja vīns ir transportēts cisternās un pudelēs pildīts tuvāk patēriņa vietai, jo stikla iepakojuma pārvadāšana patērē daudz resursu.

Alus darīšana ir energoietilpīgs process, kura laikā gaisā nokļūst daudz piesārņojuma. Ja patērējat divas alus pudeles dienā, tad gada laikā jūsu kontā būs tonna CO2 emisiju. Tāpēc no klimata viedokļa labāk izvēlēties vietējo alus darītavu produktus un dzert izlejamo, ne pudeļu alu. Pudeļu iepakojuma ražošanas radīto izmešu daudzums ir gandrīz tikpat liels kā atdzesēšanas radītais.

Lai saražotu litru alus, nepieciešami četri litri ūdens. Arī alus darītavu notekūdeņu attīrīšana rada daudz problēmu.

Kafija

Tāpat kā kakao, vaniļu un banānus, arī kafiju, kas pēc naftas ir otrā visvairāk legāli tirgotā prece pasaulē, ražo gandrīz tikai globālo dienvidu valstīs.

Tradicionāli kafiju audzēja lietusmežu paēnā. Šādas audzes ir mājvieta daudzām dzīvnieku sugām, tajās pārziemo gājputni, piemēram, ķauķi un strazdi, kas izķer kaitīgos kukaiņus, tāpēc nav lielas vajadzības lietot insekticīdus. Meksikā 1994. gadā ēnainā kafijas plantācijā tika atklātas vairāk nekā 180 putnu sugas.

Septiņdesmitajos gados ieviesa jaunas, ražīgākas šķirnes, kas jāaudzē atklātā saulē. Zemnieki pievērsās tām, lai krasi nemazinātos ienākumi, kafijas cenai krītot*.
*Kafijas tirgum raksturīgas straujas svārstības, un audzētāji bieži spiesti pārdot produkciju zem pašizmaksas, toties lielu peļņu gūst vairumtirgotāji, jo kafijas cenas veikalos mazākas nekļūst.
Taču, lai saulē audzētā kafija dotu labu ražu, tā daudz vairāk jāmēslo un jāapstrādā ar pesticīdiem.

Vairums pesticīdu atlieku sadeg grauzdēšanas procesā un patērētājiem tiešu risku nerada, toties laukstrādnieki cieš ik dienas, saslimst un pat mirst no saindēšanās. Endosulfāns, ko plaši lieto kafijas plantācijās, tiek turēts aizdomās par krūšu vēža izraisīšanu un saglabājas vidē mēnešiem ilgi.

Bezkofeīna kafiju visbiežāk ražo, izmantojot metilēnhlorīdu, kas tiek uzskatīts par potenciālu kancerogēnu, un etilacetātu, kas var izraisīt ādas iekaisumu. Šīs vielas nav atļauts izmantot bioloģiskās bezkofeīna kafijas ražošanā.

Lai no kafijas ogām iegūtu pupiņas, uz kilogramu pupiņu tiek patērēti 15 litri ūdens. Lielu ietekmi uz vidi neapšaubāmi atstāj arī kafijas transportēšana.

Lielāko daļu tējas audzē globālo dienvidu valstīs: Indijā, Šrilankā, Ķīnā, arī Kenijā. Palielinoties izaudzētās tējas apjomam, tās vairumtirdzniecības cena ir nokritusi krietni zem pašizmaksas, un mazajiem zemniekiem un laukstrādniekiem ir grūti izdzīvot ar nopelnīto. Daudziem laukstrādniekiem ir jāstrādā ilgas stundas, viņi saņem nožēlojamu samaksu, dzīvo antisanitāros apstākļos un ir spiesti sūtīt darbā arī savus bērnus, kam būtu jāmācās skolā.

Tējas plantācijās izmanto daudz pesticīdu, kas apdraud ne tikai laukstrādnieku, bet arī patērētāju veselību. Piemēram, Ķīnā audzētā zaļajā tējā pārbaudēs ir atklāts augsts svina un DDT saturs. Laukstrādnieki krūmus ar pesticīdiem bieži apstrādā bez piemērota aizsargtērpa, un viņu dzeramā ūdens avoti ir piesārņoti ar indīgajām ķimikālijām.

Tējas audzēšanas ietekme uz dabu maz pētīta, taču tai ir kas kopīgs ar kafijas radītajām problēmām.

Augstvērtīgāko tēju iegūst vēsās un mitrās kalnu nokalnēs, kas viegli cieš no erozijas. Indijā slavenos Darjeeling tējas stādījumus tieši tāpēc ir piemeklējuši nogruvumi. Veselīgā vidē arī putnu daudzveidībai plantācijās būtu jābūt lielākai.

Kakao un šokolāde

Šokolādi gatavo no kakao koka augļiem, kas dabiski aug Centrālās un Dienvidamerikas tropiskajos apgabalos. Pašreiz kakao audzē galvenokārt Āfrikā – Kotdivuārā, Ganā, Nigērijā un Kamerūnā –, Indonēzijā un Brazīlijā. Kakao pupiņas fermentē, izžāvē un pārdod uz Eiropu un Ziemeļameriku, kur tās grauzdē un pārstrādā tālāk.

Kakao koki dabiski aug ēnainā un mitrā lietusmežā, un ēnā audzēta kakao plantācijas savvaļas dzīvniekiem sniedz gandrīz tikpat labu patvērumu kā dabisks mežs. Mūsdienās arī kakao audzē saulē, lai iegūtu augstāku ražu, taču augi vairāk cieš no slimībām, kaitēkļiem, karstuma un sausuma. Tāpēc lieto vairāk lauksaimniecības ķimikāliju.

Pesticīdi nokļūst gruntsūdeņos, gaisā un gatavajā produkcijā. 2016. gadā veiktā pētījumā tika pārbaudīti kakao pupiņu paraugi no 16 kakao audzētavām Ganā, un tajās tika atrastas 15 organohlorīno pesticīdu atliekvielas.

Kakao audzētāji saņem apmēram 6 % no cenas, ko mēs samaksājam par šokolādes tāfelīti.

Kakao ir galvenais ienākumu avots 5,5 miljoniem mazo audzētāju un kopumā nodrošina iztiku 40 līdz 50 miljoniem fermeru, laukstrādnieku un viņu ģimenēm dienvidu puslodes valstīs. Dažās valstīs līdz pat 90 % zemnieku galvenais ienākumu avots ir kakao. Tomēr daudzi no viņiem nopelna mazāk par 1,25 ASV dolāriem dienā. Tāpēc, iegādājoties produktus, kuru sastāvā ir kakao, būtu jāpievērš uzmanība to izcelsmei un pēc iespējas jāizvēlas Godīgās tirdzniecības produkti, kurus nopērkot, varam būt pārliecināti, ka kakao audzēšanas procesā ir ievēroti gan vides aizsardzības standarti, gan cilvēktiesības un ka ražotāji un strādnieki ir saņēmuši atbilstošu samaksu.

Padomi

Dzer krāna ūdeni. Ja šaubies par tā kvalitāti, uzstādi filtru.

Izvēlies tēju, kafiju, kakao un šokolādi, kam ir bioloģiskās lauksaimniecības vai Godīgās tirdzniecības sertifikāts. Samazini kafijas patēriņu līdz vienai tasītei dienā vai atsakies no tās pavisam.

Kafijas biezumi lieliski der kompostam, jo tajos ir daudz slāpekļa. Ar tiem var mēslot istabas augus.

Nogaršo Latvijā darinātos mājas vīnus vai bioloģiski sertificētu vīnu. To var pazīt pēc zaļās ekolapiņas.

Iegādājies daudzkārt lietojamu ūdens pudeli no nerūsējošā tērauda vai plastmasas, kas nesatur bisfenolu A un ftalātus, un uzpildi to ar krāna ūdeni.

Lieto nebalināta papīra tējas maisiņus un kafijas filtrus.

Sulas nav augļu aizvietotājs. No koncentrāta gatavota eksotisko augļu sula rada mazāk siltumnīcas efekta gāzu izmešus nekā no svaigiem augļiem spiests dzēriens. Vēl labāka būs sula no vietējiem augļiem un dārzeņiem.

Biežāk izraugies vietējo zāļu tēju, to var saldināt ar Latvijā ievāktu medu.

Dod priekšroku beramajai tējai, nevis papīra maisiņiem. Nomēri nepieciešamo ūdens daudzumu ar savu krūzīti.

Izvēlies tādus alkoholiskos dzērienus, kas nav vesti no pasaules viņas malas un nav papildus jāatdzesē. Ārpus mājas dzer izlejamo alu no mucām, nevis skārdenēm vai pudelēm.

Pārtika

Transports

Elektropreces

Energoefekti- vitāte ēkās

Mājoklis
un dārzs

Apģērbs un rotaslietas

Tīrīšanas
līdzekļi

Kosmētika

Dzīve pilsētā

Marķējumi

Sekss

Bērni

Zaļais ceļvedis vienuviet sniedz atbildes uz jautājumiem un aktuālu informāciju par to, kā dzīvot zaļu, sociāli atbildīgu un videi draudzīgu dzīvi. Tas noderēs gan tiem, kuri jau ir zaļi domājoši un dzīvojoši, gan arī tiem, kas pirmo reizi uzdos jautājumus par to, no kurienes nāk pārtika un kāpēc apģērbs mēdz būt tik lēts. Var likties – te visa ir ļoti daudz, un vienam cilvēkam to visu ieviest dzīvē nav iespējams. Jā, katrs atsevišķi mēs varam veikt mazus soļus un nelielas izmaiņas, bet visi kopā – vairāk. Tāpēc šajā izdevumā arī aicināsim būt aktīviem un veicināt lielākas kopējās pārmaiņas, iesaistoties sabiedriskās kustībās un izvirzot prasības lēmumu pieņēmējiem.

Piedalīties

Noklikšķinot uz “Sūtīt”, jūs piekrītat personas datu apstrādei

Pārtika

Pārtikas preču aprites cikls

Graudaugu un dārzeņu ražošana:

Mājdzīvnieku un zivju audzēšana un zveja:

Iepakojums:

Minerālmēslu un pesticīdu ražošana

Apstrāde:

Izplatīšana:

Gala patēriņš mājās vai sabiedriskās ēdināšanas iestādēs:

Pieci atbildīga pārtikas patēriņa principi

Tiešā pirkšana

Pārtikas un citu atkritumu mazināšanas iniciatīvas

Pārtikas atkritumu daudzuma mērīšana

WasteArt

Miskastes dienasgrāmata

Atkritumu audits

Kampaņas un citi pārtikas atkritumu mazināšanas pasākumi

Materiāli, kas varētu noderēt šo pasākumu organizēšanā

Motivācijas rīki pārtikas atkritumu mazināšanā

Pārtikas atkritumu mazināšanas kulinārās laboratorijas

Bioloģiskā pārtika

Bioloģiskās lauksaimniecības principi

Bioloģiskā sertifikācija

Kur iegādāties bioloģisko pārtiku?

Īsumā par pesticīdiem

Netīrais ducis

Padomi

Saites

Agroekoloģija

Galvenie agroekoloģijas principi

Permakultūra

Audzēsim paši

Godīgā tirdzniecība

Godīgās tirdzniecības principi

Mengeša Vočo

audzētāja no Oromias Etiopijā

Populārākie Godīgās tirdzniecības marķējumi

Godīgā tirdzniecība ir kļuvusi par nozīmīgu spēku Eiropā

Lasi vairāk

Ģenētiski modificēta pārtika

Kas, kur un ko audzē?

Kā uzzināt, vai pārtikā ir ĢMO?

Kur ir problēma?

Tava zaļā virtuve

Kam jāpievērš uzmanība virtuvē?

Nepiedegošās pannas – ko darīt?

Plastmasas pasaule virtuvē

Ftalāti

Energoefektivitāte

Padomi

Piena produkti

Vide

Veselība

Zivis

Vide

Veselība

Padomi

Bioloģiskā sertifikācija

Ja vēlies samazināt dzīvnieku izcelsmes produktu patēriņu

Palmu eļļa

Ko mēs varam darīt?

Dārzeņi un graudaugi

Veselība

Vide

Padomi

Augļi un rieksti

Veselība

Padomi

Gaļa

Vide

Bioloģiski audzēta gaļa

Veselība

Ieteikumi

Dzer krāna, nevis pudelēs fasēto ūdeni

Ēd bioloģiskos dārzeņus un augļus

Dzer krāna ūdeni, nevis rūpnieciski ražotos dzērienus

Ēd sezonālus dārzeņus un augļu

samazini dzīvnieku valsts produktu patēriņu

Izvēlies veģetāro diētu un atsakies no gaļas vai zivīm

Izvēlies vegānisku diētu